Rafaels Kaldera

Dzimis 1916. gada 24. janvārī Sanfelipē, Venecuēlā.

1936. gada janvārī tika ievēlēts Venecuēlas parlamentā. No 1936. līdz 1938. gadam bija darba lietu ministrs. Parlamentā nodarbojās ar civilo un darba likumdošanu. 1943. gadā pameta parlamentu, lai strādātu universitātē. 1946. gadā Kalderu ievēlēja Venecuēlas Satversmes sapulcē, kur viņš piedalījās jaunās konstitūcijas izstrādē.

1946. gadā viņš nodibināja kristīgi demokrātisko Venecuēlas Sociāli Kristīgo partiju (COPEI - Comité de Organización Política Electoral Independiente). 1947. gada 14. oktobrī kļuva par COPEI kandidātu prezidenta vēlēšanās, bet zaudēja Romulo Betankūram. Markosa Himenesa diktatūras laikā bija opozīcijā, par ko vairākkārt arestēts. 1963. gadā atkal kandidēja par Venecuēlas prezidentu, bet zaudēja Raulam Leoni, saņemot 19,0% balsu.

1968. gadā Kaldera tika ievēlēts par Venecuēlas prezidentu, iegūstot 29,13% balsu. Tas bija pirmais gadījums Venecuēlas vēsturē, kad mierīgā ceļā vara tika nodota opozīcijas kandidātam. Likumdošanas darbs ritēja grūti, jo parlaments pretojās prezidenta iniciatīvām.

Pēc Karlosa Peresa impīčmenta korupcijas skandālu dēļ 1993. gadā Kaldera 77 gadu vecumā otrreiz kandidēja par prezidentu kā neatkarīgais kandidāts. Viņš uzvarēja vēlēšanās, iegūstot 30,26% balsu. Tiek uzskatīts, ka vēlētāji Kalderu ievēlēja tāpēc, ka viņš protestēja pret brīvo tirgu, taupības režīmu un globalizāciju. Kaldera uzstājas kā globalizācijas mērens, sociāli orientēts kritiķis. Otro Kalderas prezidenta darbības termiņu raksturo liela inflācija, finanšu krīze un pieaugošs valsts ārējais parāds. Savas prezidentūras laikā Kaldera amnestēja Ugo Čavesu un viņa piekritējus. 1999. gadā Kaldera vecuma dēļ vairs nepiedalījās vēlēšanās, un Čavess viegli uzvarēja prezidenta vēlēšanās.