Pagasts

Latviešu vārds pagasts ir ļoti sens aizguvums no senkrievu valodas (krievu: погостъ),^[1] kam pamatā ir indoeiropiešu pirmvalodas sakne ghostis — "viesis, svešinieks". Sākotnēji ar vārdu pagasts latgaļi apzīmējuši vietu, kur tika vāktas nodevas.^[2] "Latvju Dainās" atrodamas vairākas tautasdziesmas, kas liecina par šo seno nozīmi: "Veci vīri, jauni puiši, Šur nāciet pagastā! Še ir mazs cilvēciņš, Pagastiņa ņēmējiņš" (Nr. 1740) vai "Ai kundziņi, ai kundziņi, Kad turēsi pagastiņu? Rītu, rītu mani bērni, Nesiet naudu saujiņā" (Nr. 31265)^[3]

Pirms Livonijas krusta kariem latgaļu apdzīvoto Tālavas un Jersikas valstu teritorijās par pagastu dēvēja meslus ķēniņiem jeb kņaziem vai šo nodevu maksāšanas termiņu, vēlāk arī pašvaldības vienību ar savu novadu, tiesu un pārvaldi. Tolaik pagasti sastāvēja no vairākiem ciemiem un vairākiem desmitiem ciematu un pēc platības mēdza būt lielāki par tagadējiem pagastiem.^[4] Uzskata, ka šo pašpārvaldes formu Novgorodas zemē jau 10. gadsimtā ieviesusi Pleskavas rusu izcelsmes Kijivas kņaziene Olga (Helga). Arī somu valodā vārds pogosta tiek lietots ar to pašu nozīmi kā latviešu valodā.

Livonijas Konfederācijas latviešu apgabalos pagasti saglabājās kā nodevu maksātāju zemnieku novadi vai "kunga novadi".^[2] Tajā laikā latviešu "kunga sētas" jeb muižas bija tikai vienas no pagasta sētām, bet vēlāk tās atdalījās no pagasta un kļuva par "kunga valstīm". Pagastus sauca arī par "klausības jeb gobas zemi", kas maksāja dažādas reālnastas, atšķirībā no brīvzemnieku ("leimaņu, ķoniņu") muižas zemes. Tagadējās Vidzemes un Latgales teritorijās pagastus dēvēja arī par "valstīm".

Galvenais tālaika pagasta pienākums bija 2—3 reizes gadā rīkot savam kungam mielastu, algot viņa ierēdņus, turēt kara un pasta zirgus, spriest tiesu un ievākt nodevas un veikt kara un miera klaušas. Pagastiem saglabājās pašpārvaldes, kuru priekšgalā bija zemes vecākie un tiesneši, kam pakļāvās ciemu vecākie. Vairāki pagasti apvienojās baznīcas draudzēs jeb draudžu novados.^[4]

Nodibinoties dzimtbūšanai, pagasti lielā mērā zaudēja savas pašpārvaldes tiesības un par galveno pašpārvaldes orgānu kļuva muižas.

Pamatraksts: 1866. gada pagastu pašvaldību likums

Pēc zemnieku brīvlaišanas radās pirmās muižu pagastu pašpārvaldes, bet neatkarīgas pagastu pārvaldes izveidojās pēc 1866. gada pagastu pašvaldību likuma (vācu: Landgemeinde-Ordnung für die Ostsee-Gouvernements) izdošanas. Saskaņā ar to zemnieki Baltijas provincēs ieguva savu pašpārvaldi, ko īstenoja pagastu vēlēto zemnieku runasvīri.^[5]

Muižu pagastu vietā izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības. Tās ievēlēja pagastu sapulcēs, kurās piedalījās tikai saimniecību īpašnieki un nomnieki, bet bezzemnieki sūtīja vienu delegātu no katriem 10 pilngadīgiem vīriešiem. Pagasta pašvaldība pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu. Likums zaudēja spēku pēc jauna Latvijas Republikas pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

 

 

 

Pagasts ir Latvijas teritoriālā vienība kopš 1918. gada decembra. 1937. gadā Latvijā bija 519, 1996. gadā 492, bet 1998. gadā 486 pagasti.

Laika posmā no 1990. līdz 2009. gadam pagasti bija otrās pakāpes un, pēc rajonu pašvaldību likvidēšanas, pirmās pakāpes pašvaldības. Pagastu pārzināja pagasta padome, pagasta valde un pagasta revīzijas komisija. Padome sastāvēja no ievēlētajiem deputātiem un tai pieder vietējā likumdevējvara, kura tai ir deleģēta no augstāka varas subjekta. Pagasta valde pārstāvēja vietējo izpildvaru un atbildēja par lēmumu realizēšanu dzīvē. Revīzijas komisija veica budžeta, gada pārskata, iestāžu un to darbinieku pārbaudi, kā arī veica ikgadēju revīziju. Pēc pašvaldību likuma revīzijas komisija bija vienīgā komisija, kuras esamība pagastā ir obligāta. 2009. gada pašvaldību reformas rezultātā pagastus aizvietoja novadi.

Pēc 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas pagasti tika iekļauti novados vai, atsevišķos gadījumos, tika reorganizēti par viena pagasta novadiem. Par pagastiem tika pārdēvētas arī lielākā daļa pilsētu lauku teritoriju. 2010. gada maijā Latvijā bija 494 pagasti. Pagastu pārvaldes ir pakļautas novadu domēm un tās ieceļ saskaņā ar pagastu pārvalžu nolikumiem. Atsevišķos gadījumos uz vairākām novada administratīvajām vienībām var būt viena pārvalde. Pēc 2020. gada Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pieņemšanas pagasti turpināja pastāvēt kā novadu pašvaldību teritoriālas vienības.