Latviešu personvārdi

No viduslaiku dokumentiem un hronikām zināma atsevišķu baltu vārdu transkripcija latīņu valodā — Meluke, Paike, Russinus, Talibaldus, Vesthardus, Vester, Utile, Dravestove, Vesdots, Waridote, Darbeslave, Kaire, Rameke, Waribule un Drivinalde. Indriķa hronika piemin arī šādus līvu vārdus: Ilo (Ylo), Kulevenes tēvs (Kulewene), Vieco (Viezo, Vietzo), Alo tēvs, Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Kaupo, Anno, Imauts jeb Imants, Kirjāns, Lajāns, Aso, Ako, Dabrelis, Vane, Vesiķis, Ase, Uldevene, Vievaldis. Daļa no šiem vārdiem ir baltu cilmes, piemēram, Gerveders vai Dabrelis. Līvu pārlatviskošanās rezultātā daļa no līvu personvārdiem kļuva par latviešu vārdiem, piemēram, Imants vai Uldis.

Rakstos minēti arī tādi 13. un 14. gadsimtā muižu apsaimniekojušo baltu vasaļi vārdi kā Manegints, Radiķis, Tontegode, Tots, Aulis, brāļi Mažeiki, Grimeķis, Sirkants, Gaiža, Duvkants, Dumpjāts, Treinis, Gribonis, Mēlvaldis, Kantebute, Stegebute, Taites, Angutis, Poja, Krūms, Pitkejānis, Tautenis, Sentots, Cielava, Karīds u.c.^[4]

Balti, tāpat kā visas citas Eiropas tautas, nav lietojušas uzvārdus jeb ģimenes vārdus. Tā vietā lietoti pievārdi, kas norādīja tā īpašnieka statusu un izcelsmes vietu. Indriķa hronikas latīņu valodā rakstītajā tekstā pieminēti šādi personvārdi: ķēniņš Viesceķis no Kokneses (rex Vetseke de Kukonoyse), ķēniņš Visvaldis no Jersikas (Vissewalde rex de Gerzika), savukārt Kaupo saukts par ķēniņu un Turaidas līvu vecāko (Caupo quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida). Livonijas feodālie seniori savu vasaļu vārdiem mēdza pievienot arī viņu etniskās izcelsmes pievārdu, piemēram, Gerhards Līvs (Gerardus Livo) vai lēņa vārdu — Varidots no Autīnes (Waridote de Antine) vai Ikšķiles Konrāds (Conradus de Ykescole). Ar laiku šie pievārdi kļuva par dižciltīgo vācbaltiešu dzimtu uzvārdiem, piemēram, fon Līveni (von Lieven) vai fon Ikskili (von Uexküll).

Pēc senlatviešu kristīšanas vai pāriešanas katoļu ticībā lielākā daļa zemnieku saglabāja senos vārdus, bieži vien vienlaikus ar kristībās piešķirtajiem baznīcas vārdiem jeb „krustavārdiem”. Vienlaikus pastāvēja arī pavārdi jeb iesaukas, kas varēja mainīties dzīves laikā un nepārgāja uz citiem ģimenes locekļiem. Palaikam tika lietoti arī tēva vai mātes vārdi, piemēram, Teņa tēvs, Marijas Juris. Pirmie lībiešu un baltu cilmes uzvārdi avotos sastopami Livonijas Konfederācijas pilsētās pastāvīgi dzīvojošajiem līvu un latviešu ģilžu amatniekiem 14. gadsimtā, senākos personvārdus Latvijā pētījis un apkopojis Ernests Blese (1929).

Pēc Romas Katoļu baznīcas Tridentas koncila (1545—1563) lēmuma par metriku grāmatu kārtību Latvijas katoļu draudzēs pamazām sāka lietot arī uzvārdus. 1599. gada Latgales katoļu draudžu revīzijas dokumentos atrodami vairāki desmiti uzvārdu, piemēram, Leitāns, Kalvišs, Malnačs, Piterāns, Pudāns, Punculs. Tolaik visiem viena ciema iedzīvotājiem deva vienu uzvārdu, piemēram, visi Kairiši 1654. gadā dzīvoja Kairišu ciemā.^[5]

Pēc Vidzemes un Kurzemes zemes kungu pāriešanas luterticībā 16.—18. gadsimtā ar lielāku dedzību tika veidotas kristīgās draudzes un luterāņu mācītāji lielāku uzmanību pievērsa zemnieku apgaismošanai un asimilētu svešcilmes kristīgo personvārdu došanai. Tā 1638. gadā izdotajā Georga Manceļa vācu-latviešu vārdnīcas Lettus frazeoloģijas un sarunu daļā atrodami ap trīsdesmit latviešu vārdu, piemēram, Antiņš (vācu: Anton), Bērtulis (Barthold), Ģederts (Gotthard), Jānis (Johannes). Arī 1789. gadā publicētajā Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera izdotajā vārdnīcā Lettisches Lexikon minēts vairāk kā 100 latviešu personvārdu, piemēram, Balcers, Biernis, Jēcis, Kaspers, Lapiņš, Birre, Nēze, Dārta, Ķērsta, Kača, Bille, Sape, Zuze,^[6] kas galvenokārt bija kristīgo personvārdu latviskojumi.

Tomēr Rubenes mācītāja Kristofa Hardera 1781.—1790. gadā izdotajā „Vidzemes kalendārā” blakus citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem vēl arvien bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi, piemēram, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte. Domājams, ka šie vārdi raksturo vārdu došanas modi brāļu draudžu novados Vidzemē.

Rakstītajos avotos atrodami vairāku Rīgas pārcēlāju dzimtu uzvārdi — Raņķi, Muižeļi, Dumpji, Ozoliņi, Kalniņi, Sēļi, Kreši, Dāles, Rungaiņi, kas darbojās šajā nozarē vairākās paaudzēs. Darbojoties vāciskajā saimnieciskajā vidē, Rīgas latvieši vāciskoja kristīšanas dokumentos fiksētos vienkāršos latviskos vārdus — Jānis (Janne), Līze, Ede u.tml., sākās arī uzvārdu vāciskošana, piemēram, Jānis Reņģītis parakstījās kā Johann Rengiet, Sīmanis Raņķis kā Simon Ranck.^[7] Lielākā daļa šajā laika posmā radušos latviešu uzvārdu bija vāciskas, zviedriskas vai poliskas cilmes, piemēram, Jānis Šteinhauers (vācu: Steinhauer — 'akmeņkalis').

 

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemes guberņas (1818) un Vidzemes guberņas (1819) zemnieki drīkstēja brīvi pārcelties no vienas muižas uz citu, tāpēc radās nepieciešamība veikt precīzāku personas identificēšanu baznīcu grāmatās.

Latviešu uzvārdu došanas process Vidzemes guberņā sākās 1822. gadā. Vidzemes guberņas vadība 1822. gada 21. augustā izdeva šādu pavēli:^[8]

„Miķeļos, kad pirmai saimnieku daļai brīvlaišana top sludināta, tad muižniekiem būs katru saimnieku vaicāt, kādu uzvārdu tas sevim un savai ciltij grib pieņemt, un tad visus uz brīvlaišanu izredzētus cilvēkus ierakstīt pie šiem uzvārdiem tai īsā vārdu un skaitļu rullē, kas ir nosūtams uz draudžu tiesu visvēlāk tai 22-trā janvārī, tā kā 5-tais § to prasa un munsturis (piemērs) B. to rāda.”

Lai sakārtotu iedzīvotāju reģistrēšanu, 1826. gadā Vidzemes guberņā veica tā saukto „dvēseļu revīziju”. Līdzīgu revīziju veica 1834. gadā arī Kurzemes guberņā un uzvārdu došana bijušajiem Kurzemes, Zemgales un Sēlijas dzimtcilvēkiem noslēdzās 1835. gadā. Dzimtcilvēku brīvlaišana un uzvārdu došana notika pakāpeniski — pirmie uzvārdus izvēlējās saimnieki, pēc tam muižu kalpi un visbeidzot zemnieku saimniecību kalpi. Uzvārdu drīkstēja pieņemt dzimtas vecākais, un tas pats uzvārds bija jāpieņem arī viņa dēliem un mazdēliem. Ja kāds no dēliem bija uzsācis patstāvīgu dzīvi, tad viņš varēja pieņemt arī atšķirīgu uzvārdu. Ja dzimtas vecākais bija miris, tad viņa dēli drīkstēja pieņemt katrs savu uzvārdu.

Pārraudzību pār uzvārdu izvēles gaitu veica zemnieku pagasttiesas un muižnieki. Zemnieki tika pēc kārtas izsaukti uz pagasta tiesu un paziņoja savu izvēlēto uzvārdu. Vidzemes un Kurzemes guberņās uzvārdu rakstība tolaik atbilda vācu valodas grafētikai un ortogrāfijai,^[9] piemēram, Anna Kahrkling vai Anna Kārkliņ. Pagasta tiesu protokolos bija jāmin gan zemnieku vecie vārdi, gan arī viņu jaunie uzvārdi, bet diemžēl ir saglabājušies tikai nedaudzi no šiem protokoliem.^[10]

1822. gada 6. novembrī Vidzemes guberņas skolu direktora vietnieks virsskolotājs Keišlers (Keuszler) mudināja nepieņemt tēvu vārdus par dzimtas ("cilts") uzvārdiem:^[11]

"Pagājušos Miķeļos jau noticis pēc šām pavēlēšanām un tagad tā pirmā saimnieku daļa gan jau savus uzvārdus būs pieņēmusi. Bet tomēr mēs dzirdam, ka dažiem šī uzvārda izlasīšana bijusi grūta, un ka dažās malās daudz saimnieki sevim tos pašus uzvārdus ir izlasījuši tā kā tomēr viņus un viņu ciltis nevar izšķirt. Tad nu gan dažam godīgam lasītājam, kam vēl nākamos 3 gados uzvārds būs pieņemams, patiks še kādu padomu par to atrast. Ja tu, godīgs lasītājs, sevim uzvārdu gribi pielikt, tad lūko uz to, ka tu nepieņemi tādu uzvārdu, ko jau cits ir pīeņēmis, jo tad tavu cilti nevar nošķirt no cita cilvēka cilts. Tādēļ arī sava tēva krusta vārdu nepieliec sevim par uzvārdu, jo tik daudz ļaužu jau to ir darījuši, ka tagad gan tāds pulks Ādamsonu, Bērtulsonu, Indriksonu un Pētersonu ronams, ka turpmāk viņu ciltis labi nevarēs izšķirt savā starpā."

Latgalē kā Vitebskas guberņas daļā dzimtbūšanas atcelšana notika tikai 1866. gadā, bieži vien visi viena ciema iedzīvotāji ieguva vienu uzvārdu. Saskaņā ar demogrāfa Ilmāra Meža grāmatā "Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Latgale" rakstīto, 1935. gada tautas skaitīšanas laikā Latgales latviešu uzvārdos dominēja Austrumlatvijas novadiem raksturīgā piederības galotne -āns, piemēram, Strapcāns, Ancāns, Kivkucāns. Populāras bija arī izskaņas -iņš, -lis un -nieks, piemēram, Boldiņš, Prikulis vai Podnieks. Aptuveni 15 procentiem Latgales iedzīvotāju uzvārdiem bija poliskās un baltkrieviskās izskaņas -skis un -čs, piemēram, Bukovskis, Laganovskis, Kokorevičs, Stankevičs utt. Savukārt krieviskās galotnes -ovs un -avs bija aptuveni pieciem procentiem Latgales latviešu iedzīvotāju, piemēram, Bogdanovs. Populārākie Latgales iedzīvotāju uzvārdi tolaik bija Strods, Ločmelis, Logins, Kokins, Bulis, Broks, Vaivads, Pastars, Kozlovskis, Laizāns un Kokorevičs.^[12]

Lielākā daļa šajā laikā doto uzvārdu piederēja šādām pamatgrupām:

1. saliktie vārdi, kuros salikteņa pirmā daļā bija dzimtas ciltstēva vārds, bet otrā daļā -sons (dēls), piemēram, Andersons, Ansons, Ādamsons, Bērtulsons, Fridrihsons, Indriksons, Jansons, Jēkabsons, Johansons, Karlsons, Martinsons, Pētersons, Tenisons, Viļumsons;
2. vārdi, kas apzīmēja amatus, titulus, tautību, dzīvniekus vai dabas objektus, piemēram, Kalējs, Mucenieks, Melderis, Dzirkalis, Arājs, Sējējs, Podnieks, Ratnieks, Deģis, Bondars, Sondors, Namiķis, Jumiķis, Ķesteris, Kantors, Muižnieks, Stārasts, Vagars, Bajārs, Ķēniņš, Ķeizars, Barons, Vaivads, Polis, Zviedrs, Vācietis, Krievs, Leitis, Kalns, Leja, Celms, Bērzs, Ozols, Vītols, Liepa, Vilks, Lācis, Briedis, Balodis, Vanags, Rubenis, Mednis, Avens, Sils, Apse, Alksnis, Priede, Vējš, Gulbis, Gailis;
3. vārdi, kuriem pievienoja to pamazināmās formas izskaņu -iņš, -iņa, -ītis, -īte, piemēram, Kalniņš, Lejiņš, Celmiņš, Bērziņš, Ozoliņš, Liepiņš, Siliņš, Vilciņš, Lācītis, Priedīte, Saulīte, Gailītis, Muciņš, Krieviņš, Zviedrītis, Polītis;
4. vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -nieks, -ietis, piemēram, Lejnieks, Bisenieks, Kalnenieks, Ozolnieks, Priednieks, Kurzemnieks, Ezernieks, Galenieks, Saulietis, Pakalnietis;
5. vārdi, kuriem dažādos novados pievienoja dažādas piederības izskaņas -āns, -ēns, -ārs,- ums, -uks, -ājs, -ējs, -užs, -avs, -ens, -ants, -ars, -arts, -āts, -ents, -onts, -uts, -ūns, -ons, -eiks, piemēram, Pridāns, Gulēns, Kalnārs, Grodums, Kirpļuks, Kalnājs, Salnājs, Linužs, Birkavs, Galējs, Rībens, Porgants, Zuments, Zigmonts, Sukuts, Meškūns, Bļodons, Rupeiks;
6. latviskie saliktie vārdi, kuros salikteņa otrā daļā bija vārdi -gals, -kalns, -mals, -miķelis, -jānis, -arājs, piemēram, Laukgals, Zeltkalns, Rožkalns, Purmals, Silamiķelis, Mazjānis, Milzarājs;
7. vāciskie vārdi, kas apzīmēja amatus, dzīvniekus, kokus vai citus objektus, piemēram, Šmits (kalējs), Meijers (pārvaldnieks), Millers (dzirnavnieks), Beķeris (maiznieks), Vēbers vai Vēvers (audējs), Bauers (zemnieks), Šulcs (ciema vecākais), Švēde (zviedrs), Sakss (saksis), Voits (fogts, soģis), Brūveris (aldaris), Šlesers (atslēdznieks), Fišers (zvejnieks), Krīgers (karotājs), Pastors (mācītājs), Zanders (zandarts), Volfs vai Vulfs (vilks), Hiršs (briedis), Linde (liepa), Eihe (ozols), Veide (vītols), Bušs (krūms), Cāns (zobs), Plāte (lēzena bļoda), Švāns (gulbis), Šperliņš (zvirbulis), Birks (bērzs), Zonne (saule), Šterns (zvaigzne), Vahters (sargs, aizstāvis), Bergs (kalns), Taube (balodis), Veiss (balts), Švarcs (melns), Brauns (brūns), Grīns (zaļš);
8. vāciskie saliktie vārdi, kuros salikteņa otrā daļā bija vārdi -manis (vīrs), -šteins (akmens), -bahs (strauts), -dorfs (ciems), -bergs (kalns), -tāls (leja), -lands (zeme), -felds (lauks), -baums (koks), -valds (mežs), -šmits (kalējs), -meisters (meistars), piemēram, Blaumanis, Silmanis, Staltmanis, Kirhenšteins, Švarcbahs, Bendorfs, Veinbergs, Rozentāls, Neilands, Freidenfelds, Veidenbaums, Kronvalds, Rēvalds, Olbergs, Dambergs, Kronbergs, Siliņšmits, Būmeisters;
9. poliskie un baltkrieviskie vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -skis, -ičs, -ics, -čiks, -ko, piemēram, Latkovskis, Lazovskis, Kovaļevskis, Dombrovskis, Jankovskis, Ratkēvičs, Kokorevičs, Jurēvics, Jankevics, Baldunčiks, Šileiko, Budreiko, Andreiko;
10. krieviskie vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -ovs, -evs, -ins, piemēram, Tretjakovs, Morozovs, Ivanovs, Joņevs, Kokins, Latiševs, Logins, Martuževs;
11. lietuviskie vārdi ar izskaņām -ūns, -elis, -ulis, -užis, -uks, piemēram, Gasjūns, Krimūns, Meškūns, Cirvelis, Kalvelis, Madžulis, Graudužis, Pauļuks;
12. igauniskie vārdi, kuros salikteņa otrā daļa saturēja vārdus -seps (kalējs), -sārs (sala), -megi (kalns), piemēram, Raudseps, Kumsārs, Sosārs, Kokamegi.

Ap 1850. gadu Jelgavas luterāņu mācītājs Rūdolfs Šulcs rakstīja, ka nelatviešu cilmes personvārdi ir atveidojami latviešu ortogrāfijā, piemēram, nevis grahmata sarakſtita no Carl Becker, bet gan no Kahrļa Beķķera. Viņš piedāvāja arī atveidot latviešu pārņemtos vācu personvārdus pēc īpašas metodes, svešos burtus (f, h, ch u. c.) aizstājot ar latviešu valodas burtiem, piemēram, Pricis jeb Spricis (vācu: Fritz), Vīlips (Philipp), Bukults (Buchholtz). Tomēr latviešu valodā rakstošie vācu autori un konservatīvie latvieši vēl samērā ilgi turpināja turēties pie veclatviešu perioda nekonsekventajām tradīcijām. Tā Latviešu Avīzes visumā centās saglabāt 19. gadsimta sākuma tradīcijas: vācu personvārdus rakstīja oriģinālformā, bet krievu personvārdus transliterēja bez gramatizācijas. 1871. gadā Kārlis Kundziņš Baltijas Vēstnesī vērsās pret šo tradīciju:

Mīļš jo mīļš ieradums ir pie latviešu rakstniekiem savus vārdus un pavārdus bez galotnēm rakstīt. [..] Latviešiem ir sava galotne ,,s”; neviens neteiks iekš nominativa: Pēter, Jān, Kārl, bet vienīgi: Pēters, Jāns jeb Jānis un Kārlis. [..] ..īsts latvietis nekad nesaka: Ose, Ozoling, Krūming, Kalning, bet Osis, Ozoliņš, Krūmiņš, Kalniņš. ..arī vāciski skanošiem vārdiem ar –sohn un -berg nav jāaizmirst pielikt galotni s, piemēram, Kleinbergs, Reinsons. [..] Latviešu valodai ir svešas rakstuzīmes th, ä, ü, ö, y un citas. Sveši vārdi, kur šie burti atrodas, jāraksta tā, ka ikkatrs latvietis lasīt un un saprast var."^[13]

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas latviešu personvārdi tika apspriesti Valodniecības komisijas sēdēs. Tika izstrādāti noteikumi par uzvārdu pareizu rakstību Latvijas dokumentos. 1927. gada Saeima pieņēma „Likumu par vārdu un uzvārdu rakstīšanu Latvijas pasēs”; publicēti divi valdības lēmumi (Likumu un valdības rīkojumu krājums. Rīgā, 1920, Nr. 209; Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. Rīgā, 1939, Nr. 221), pēc kuriem uzvārdus sāka lietot atbilstoši vienotām latviešu valodas pareizrakstības prasībām. Kaut arī latviešu uzvārdi bijuši pakļauti pārmaiņām, to lietošanas mūsdienu normas pamatos izveidotas jau 20. gadsimta 30. gados.^[9] Ar nolūku veicināt to uzvārdu maiņu, kas bija ar nievājamu, neglītu vai piedauzīgu nozīmi vai arī ja uzvārdi nebija daiļskanīgi, neatbilda attiecīgas personas tautībai, sastāvēja no vairākiem vārdiem vai bija pārāk plaši izplatīti, 1939. gada 21. decembrī Ministru kabinets pieņēma „Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 2. pantā bija minēts, ka pie uzvārdu maiņas „Latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi. Nelatvieši nevar izvēlēties latviskus uzvārdus.”^[14] Pirmo trīs mēnešu laikā iesniegumus par uzvārda maiņu bija uzrakstījuši ap 4800 cilvēku. Tā daudzi latvieši savus vāciskos uzvārdus nomainīja pret latviešu cilmes uzvārdiem, bieži tos burtiski pārtulkojot, piemēram:

Altbergs — Veckalns, Blūmbergs — Puķkalns, Veisbergs — Baltkalns, Frīdbergs — Mierkalns, Lindenbergs — Liepkalns, Zonnenbergs — Sauleskalns, Freifelds — Brīvlauks, Rozenfelds — Rožlauks, Birkentāls — Bērzleja, Blūmentāls — Puķuleja, Frīdentāls — Mierleja, Švarcbahs — Melnupe, Perlbahs — Pērļupe, Grīnblats — Zaļlapa utt.^[15]

1930. gados strauji pieauga arī latviskas cilmes vārdu došana jaundzimušajiem. Kā patstāvīgi personvārdi kļuva vārdi, kas agrāk bija tikai saīsinājumi, piemēram, Valdis (no Valdemārs), daudzi personvārdi saglabāja divējādu lietojumu — cilvēki, kuru oficiālie vārdi ir Andrejs, Valdemārs, Gustavs, ģimenes un draugu lokā tika saukti par Andri, Valdi vai Gustu. Šī tendence saglabājās arī pēc Otrā pasaules kara, kad no 1945. līdz 1971. gadam piecdesmit populārāko vīriešu personvārdu vidū bija desmit latviskas cilmes vārdi — Valdis, Guntis, Dainis, Vilnis, Agris, Dzintars, Modris, Viesturs, Laimon(i)s, Ziedonis. Turpretī 15 no piecdesmit populārākajiem sieviešu personvārdiem bija latviskas cilmes — Dzintra, Gunta, Aija, Sarmīte, Līga, Aina, Skaidrīte, Ilga, Valda, Velta, Daiga, Indra, Rasma, Austra, Rudīte. Vēlāk latviskas cilmes personvārdu popularitāte samazinājās. 1980. gados biežāk doto vīriešu personvārdu pirmajā pussimtā bija tikai pieci latviskās cilmes vārdi — Dainis, Agris, Guntis, Valdis un Dzintars, populāro sieviešu personvārdu piecdesmitniekā latviskas izcelsmes personvārdi bija palikuši tikai astoņi — Līga, Aija, Daiga, Gunita, Gunta, Indra, Daina un Sarmīte. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1997. gadā latviskas cilmes latviešu personvārdi pazuda no biežāk lietojamo vārdu saraksta. Populārākais vīriešu Ritvars ieņēma tikai piecdesmit sesto vietu, bet sieviešu personvārdi Madara, Līga, Lāsma un Lelde bija vienīgie latviskie vārdi, kas iekļuva populārāko 50 sieviešu vārdu sarakstā.^[16]

Pēc 2000. gada populārākais latviešu vārds Jānis zaudēja savas vadošās pozīcijas kā jaundzimušajiem zēniem dotais vārds, sākotnēji tās atdodot Robertam un vēlāk Artūram. Pieauga to zēnu skaits, kuriem vecāki izraudzījās personvārdus Markuss, Ralfs, Daniels. Popularitāti saglabāja vārdi Mārtiņš, Ričards, Kārlis un Emīls. Savukārt 2016. gadā populārākie zēnu jaundzimušo vārdi Latvijas valstspiederīgajiem bija Roberts, Gustavs, Daniels, Olivers, Marks un Kārlis.^[17]

Gadsimtu mijā nemainīgs līderis sieviešu personvārdu vidū bija Laura, kura tuvākie sekotāji bija Elīna, Anna un Samanta. Madara bija vienīgais populārākais latviešu cilmes sieviešu vārds, strauji pieauga meiteņu skaits, kam dots vārds Katrīna.^[16] 2016. gadā populārākie jaundzimušo meiteņu vārdi Latvijas valstspiederīgajiem bija Sofija, Emīlija, Alise, Marta, Anna un Elza.^[17]

• Ernests Blese (1929). Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Rīga : A.Gulbis, 1.d. Vecākie personu vārdi un uzvārdi (XIII—XVI gs.). — 359 lpp. (kopsavilkums vāciski)
• Velta Staltmane (1981). Латышская антропонимия. Фамилии [atb.red. А.Superanska]^[20]; PSRS Zinātņu akadēmija, Valodniecības institūts. Maskava: Наука. — 227 с.
• Klāvs Siliņš (1990). Latviešu personvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne. 346 lpp.^[21] ISBN 5-7966-0278-0
• Ojārs Bušs (2003). Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni.^[22] Rīga : LU Latviešu valodas institūts. — 310 lpp. ISBN 9984-742-10-5 (latviski, krieviski, vāciski)

• 100 populārākie personvārdi Latvijā kopš 1918. gada (latviski)
• Vārdadienu kalendārs 2000.—2003. (latviski)
• Paplašinātais vārdadienu kalendārs portālā „Cāļa bērni” (latviski)
• Retākie un dīvainākie personvārdi Latvijā (latviski)
• Senie suiti vārdi (latviski)
• Senie suiti uzvārdi (latviski)