Jānis Endzelīns

 

Jānis Endzelīns piedzima kā otrais dēls Kauguru pagasta „Mičkēnu” māju saimnieka un brāļu draudzes teicējtētiņa Mārča Endzeliņa (vācu: Endselin) otrajā laulībā ar Kristīni Grasmani (1842—1917). 19. gadsimta 60. gados viņa tēvs par 6000 rubļiem no muižas dzimtīpašumā izpirka Mičkēnu mājas. Vecākais brālis Hermanis Enzeliņš bija sabiedrisks darbinieks, bet jaunākais brālis Augusts Endzeliņš — inženieris.^[1]

Jānis mācījās Kauguru pagastskolā, kur dokumentos viņš ierakstīts kā „Mičkēnu Jānis Endzelins” (Mitschken Jahn Endselin), pēc tam Valmieras apriņķa skolā. 1884.—1892. gadā viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur apguva grieķu un latīņu valodu, patstāvīgi mācījās arī lietuviešu valodu.

1893. gadā Endzelīns iestājās Tērbatas Universitātea klasiskās filoloģijas nodaļā. Viņš vēlējās pētīt latviešu valodu, bet nevienā universitātē nebija iespējams studēt baltu valodas. Tā kā slāvu valodas baltu valodām ir vistuvākās, pēc klasiskās nodaļas beigšanas 1897. gadā Endzelīns turpināja studijas slāvu filoloģijas nodaļā, ko beidza 1900. gadā. Šajā laikā Endzelīns kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

No 1903. līdz 1908. gadam Jānis Endzelīns docēja salīdzināmo valodniecību Tērbatas Universitātē. 1905. gadā aizstāvēja maģistra disertāciju par latviešu valodas prievārdiem. Pēc gada iznāca šī darba otrā daļa, kur aplūkoti priedēkļi. 1907. kopā ar Kārli Mīlenbahu uzrakstīja „Latviešu gramatiku”, kas bija pirmā īsti zinātniskā latviešu valodas gramatika. No 1909. līdz 1920. gadam Endzelīns strādāja Harkivas Universitātē, kur lasīja ievadu valodniecībā, mācīja indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku, ģermāņu valodu salīdzināmo gramatiku, vadīja nodarbības senprūšu, leišu, senarmēņu, senislandiešu, senīru, gotu un citās valodās. Šajā laikā publicēja daudzus rakstus, vasarās brauca uz Latviju vākt izlokšņu materiālus. 1912. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju par baltu un slāvu valodu attiecībām. Harkivā Endzelīns uzrakstīja Lettische Grammatik (latviešu: Latviešu valodas gramatika), kas tika publicēta 1922. gadā Latvijā. Šajā pētījumā tika parādīts latviešu valodas toreizējais attīstības stāvoklis, kā arī latviešu valodas skaņu, formu un konstrukciju vēsture, saistība ar citām valodām.

1920. gadā Jānis Endzelīns atgriezās Latvijā un sāka strādāt Latvijas Universitātē. Viņš palīdzēja izveidot baltu filoloģijas nodaļu un lasīja ievadu baltu filoloģijā, latviešu valodas zinātnisko gramatiku, lietuviešu valodas zinātnisko kursu, baltu valodas salīdzināmo gramatiku. Darbojās Terminoloģijas komisijā, kam īsā laikā bija jārada termini dažādās nozarēs. Pēc viņa ierosmes 1920. gadā dibināta Filologu biedrība, 1935. gadā Latviešu valodas krātuve. 1922. gadā zinātnieku vajadzībām vācu valodā iznāca „Latviešu lasāmgrāmata”, kur bija apskatītas latviešu valodas izloksnes līdz ar tekstu paraugiem. 1922. gadā izdots darbs „Latvijas vietu vārdi”, pirmā daļa, kurā sakopoti Vidzemes vietvārdi. Šo darbu sarakstījis kopā ar Annu Ābeli, Jāni Kauliņu, Pēteri Šmitu u.c. 1926. gadā iznāca otrā daļa, kur apkopoti Kurzemes, Zemgales un Latgales vietvārdi. Jānis Endzelīns uzņēmās pabeigt Kārļa Mīlenbaha darbu „Latviešu valodas vārdnīca”, kurā viņš uzrakstīja norādes par vārdu cilmi un sakariem ar radnieciskām valodām. 1927. gadā viņš apprecējās ar savu 28 gadus jaunāko studenti Martu Grimmu (1901—1983). Tā paša gada 30. oktobrī laulībā piedzima Līvija Endzelīna, taču laulība drīz vien tika šķirta.^[4]

1939. gadā viņš bija Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas priekšnieks. 1938. gadā izdeva J. Endzelīna darbu „Latviešu valodas skaņas un formas”, 1943. gadā „Senprūšu valoda”, kas vācu valodā 1944. gadā izdots ar nosaukumu Altpreussische Grammatik.

Pēc Otrā pasaules kara Endzelīns vadīja Latvijas Valsts universitātes Latviešu valodas katedru (1944—1950). No 1946. gada bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļas vadītājs, no 1953. līdz 1961. gadam — Vārdnīcu sektora vadītājs. 1945. gadā tika izdots viņa „Ievads baltu filoloģijā”, 1948. gadā — „Baltu valodu skaņas un formas”, 1951. gadā — „Latviešu valodas gramatika” (1922. gada izdevuma tulkojums ar papildinājumiem; par šo darbu viņam 1958. gadā piešķīra Ļeņina prēmiju). 1956. gadā izdota vietvārdu vārdnīcas „Latvijas PSR vietvārdi” pirmā daļa (otrā daļa iznāca 1962. gadā).

Arī šajā laikā viņš turpināja darboties terminoloģijas izveidē. Viņa darināti vārdi ir ieskaits, izstrādes diena, neklātiene (mācības), padomnieks, pirmrindnieks, teicamnieks un citi.^[5]

Jānis Endzelīns nomira 1961. gadā Kokneses „Nākās”. Apglabāts Rīgā, Raiņa kapos. J. Endzelīna vārdā nosaukta Kauguru pamatskola un ielas Rīgā un Valmierā.

• Helsinku Somugru biedrības korespondētājloceklis
• Kēnigsbergas zinātņu biedrības korespondētājloceklis
• Getingenes zinātņu biedrības korespondētājloceklis
• Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas ārējais biedrs
• Holandes Zinātņu akadēmijas ārējais biedrs
• Čehu zinātņu un mākslas akadēmijas ārējais biedrs
• Prāgas Zinātņu biedrības ārējais biedrs
• Upsālas Universitātes goda doktors
• Kauņas Universitātes goda doktors
• Amerikas Valodnieku biedrības goda biedrs
• Igauņu zinātnes biedrības goda biedrs
• Lietuviešu zinātņu biedrības goda biedrs
• PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1929)
• Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945)
• LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1946)

 

• Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1926)
• Čehoslovākijas „Baltas Lauvas” ordenis, III šķira
• Lietuvas Ģedimina ordenis, III šķira
• Tēvzemes balva (1939)
• Ļeņina ordenis (1954)
• Latvijas PSR Valsts prēmija (1957)
• Ļeņina prēmija (1958)

1967. gada 7. decembrī dibināta Jāņa Endzelīna prēmija. Mūsdienās šo tradīciju turpina ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Jāņa Endzelīna balvas pasniegšanu.

Jānis Endzelīns publicējis ap 350 darbu, to vidū 15 grāmatas. Daļa Endzelīna darbu apkopota „Darbu izlasē” 4 sējumos (1971—82)

• Dzejas tulkojumi no grieķu un latīņu valodas žurnālā „Austrums” (ar pseidonīmu Kaugurietis, 1892)
• Recenzija par Kārļa Mīlenbaha atdzejotās Homēra „Odisejas” 5. un 6. dziedājumu. žurnālā „Austrums” (ar parakstu J. Cilvēks, 1893)
• „Diftongu un garo vokālu izruna latviešu valodā.” Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Rakstu krājums (1897)
• „Par latviešu prepozīcijām” žurnālā „Austrums” (1897)
• „Latviešu valodas izloksnes, teksti un apraksti” Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Rakstu krājums 13. sēj., — 151. lpp. (1901) kopā ar K. Mīlenbahu
• „Латышские предлоги” (Latviešu prievārdi) I. daļa (disertācija salīdzināmās valodniecības maģistra grāda iegūšanai, krieviski, 1905)
• „Латышские предлоги” (Latviešu prievārdi) II. daļa (krieviski, 1906)
• „Latviešu gramatika” (1907) kopā ar K. Mīlenbahu
• „Latviešu valodas mācība” (1907) kopā ar K. Mīlenbahu, atkārtoti izdota 1939. un 1993. gadā
• „Славяно-балтийские этюды” (Slāvu un baltu etīdes) (krieviski, doktora disertācija 1912. gadā)
• „Runas un rakstības vadonis” (1921, 1930) kopā ar P. Šmitu
• „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca” (1922) autoru kolektīva sastāvā
• „Lettische Grammatik” (vāciski, 1922)
• „Latvijas vietu vārdi” (1-2, 1922-25) kopā ar Annu Ābeli, Jāni Kauliņu, Pēteri Šmitu u.c.
• „K. Mülenbaha Latviešu valodas vārdnīca” (1-4, 1923—32) J.Endzelīna redakcijā ar papildinājumiem un turpinājumiem
• „Dažādas valodas kļūdas” (1928), atkārtoti izdota 1932, 1994.
• „Papildinäjumi un labojumi K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai” (1—2, 1934—46; kopā ar E. Hauzenbergu)
• „Latviešu valodas skaņas un formas” (1938)
• Tacita „Ģermānija” tulkojums (1938)
• „Senprūšu valoda” (1943)
• „Altpreussische Grammatik” (vāciski, 1944)
• „Ievads baltu filoloģijā” (1945)
• „Baltu valodu skaņas un formas” (1948)
• „Baltų kalbų garsai ir formos” (lietuviski, 1957)
• „Latviešu valodas gramatika” (papildinātais latviešu izdevums, 1951)
• „Latvijas PSR vietvārdi” (1-2, 1956-61)
• „Comparative Phonology and Morphology of the Baltic Languages” (angliski, 1971)^[7]

• „Valodniecības priekšmets ir valoda. Par valodu saucam mūsu domu un jūtu zīmju visumu, cik tāļu tās zīmes ir ārēji manamas un cik tāļu mēs tās radam pēc savas gribas un patikas.” („Izglītības” 8. nr, 1910. gads)
• „Neviens, kas grib latviski pareizi runāt un rakstīt, nedrīkst neinteresēties par tautasdziesmu valodu tai apjomā, kādā tā vēl tagad mums der par paraugu. Jo mūsu vecās tautasdziesmas ir vienīgais latviešu valodas gluži dzidrais avots, tās valodas, ko izbijušos laikos ir runājuši latvieši, kas nei paši pratuši kādu svešu valodu, nei bijuši ciešos sakaros ar ļaudīm, kuru runā ieviesušies dažādi ģermānismi un slavismi.”
• „Vietvārdi ir it kā kāds zemes archīvs, kas līdzīgi dokumentu archīvam var sniegt ziņas par bijušiem laikiem.”
• „Uzvārds nav uzvalks, ko ātri un viegli var mainīt, un tāpēc, mainot uzvārdu, ir labi jāapdomā, kā turpmāk saukties.”
• „Ja jau dzimuši latvieši tiešām visi bez kļūdu runātu un rakstītu latviski, tad jau nu varētu to gramatiku skolās arī nemācīt. Bet ja tā nav, tad nu bez gramatikas arī nevar iztikt, un kas to ir nolieguši, tie droši vien paši ir atradušies kara stāvoklī ar latviešu valodas likumiem.”
• „[..] tikai skolotāji pareizi mācīdami skolniekus latviski runāt un rakstīt var reiz mums atjaunot tīru, nebojātu latviešu valodu. Bet kas grib labi mācīt, tam papriekšu pašam jāizmācās.” („Dažādas valodas kļūdas”, 1928. gads)^[6]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis Endzelīns.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Rasma Grīsle. Endzelīns, viņa dzimta un viņa rakstība. "Latvijas Vēstnesis", Nr. 119/120, 20.04.1999.
• Endzelīns, Jānis. Dzīve un radošā darbība
• Jānis Endzelīns liis.lv
• Jānis Endzelīns^{[novecojusi saite]} miegupe.lv
• attēli no Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja