Filipīnas

Filipīnu vēsture, iespējams, ir sākusies pirms vismaz 30 000 gadiem, kad pa sauszemes tiltiem Filipīnās ieradās pirmie cilvēki.^[2] Pirmā oficiāli reģistrētā eiropiešu ierašanās Filipīnās ir fiksēta 1521. gada 16. martā, kad Homonhonas salā, Samaras salas dienvidaustrumos, piestāja Fernāns Magelāns.^[3]

Spāņu kolonizācija sākās 1565. gadā, kad Migela Lopesa de Legaspi (Miguel López de Legazpi) ekspedīcija ieradās un ierīkoja pastāvīgu apmetni Sebu salā.^[4] 1571. gadā Manilas līcī, Lusonas salā, spāņi dibināja vēl vairākas apmetnes.^[5] Tieši Manilā spāņi dibināja jaunu pilsētu, kura bija centrs spāņu kundzībai nākamos trīs gadsimtus.^[6] Pēc spāņu-amerikāņu kara 1898. gadā Spānija Filipīnas atdeva Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikāņi ieviesa progresīvo koloniālo pārvaldi un 1935. gadā atzina Filipīnu pašnoteikšanos. Otrā pasaules kara laikā līdz Japānas kapitulācijai 1945. gadā salās bija japāņu okupācijas vara.^[7]

 

1946. gadā Filipīnas kļuva par neatkarīgu republiku. Kopš tā laika valsts politisko vēsturi raksturo konflikti un korupcija. Filipīnas vairākkārt ir atteikušās no prezidentālās demokrātijas sistēmas - pirmoreiz to izdarīja komunistu valdība, bet pēc tam (1965. gadā) - Ferdinands Markoss; viņa diktatoriskais režīms pastāvēja 21 gadu. Markosa valdīšanas laikā katastrofāli apsīka ekonomiskā izaugsme, un tas kopā ar šausminošiem cilvēktiesību pārkāpumiem radīja ilgstošu politisku nestabilitāti. Pēc atgriešanās no trimdas 1983. gadā tika noslepkavots opozīcijas līderis Benino Akino. Tas palielināja neapmierinātību ar Markosa režīmu, un pēc trim gadiem ASV spiediena rezultātā valstī notika prezidenta vēlēšanas. Akino atraitne Korasona vadīja Apvienotās nacionāli demokrātiskās organizācijas (UNIDO) opozīciju un kļuva par prezidenti. Tika atjaunotas demokrātiskās institūcijas un pilsoniskās brīvības, bet jau pēc pirmā termiņa viņas valdību nomainīja komunistu vadītā administrācija, kas bija pie varas no 1992. līdz 1998. gadam. 1998. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja bijušais viceprezidents Žozefs Ehersito Estrada, bet pēc trim gadiem viņš tika apsūdzēts korupcijā un atstādināts un varu pārņēma viceprezidents Glorija Makapagala-Aroijo.^[7] 1992. gadā ASV slēdza savu pēdējo kara bāzi Filipīnās. 1996. gadā starp valdību un Mindanao salas islāma separātistiem tika parakstīts miera līgums, tā izbeidzot 25 gadus ilgušo partizānu karu.^[8]

 

Filipīnas atrodas Klusā okeāna rietumu daļā, un to veido apmēram 7640 salas,^[1] no kurām tikai neliela daļa ir apdzīvotas. No Taivānas ziemeļos uz Borneo dienvidos salas stiepjas gandrīz 1850 km garumā.^[9] Lusona ziemeļos un Mindanao dienvidos ir lielākās no salām un aizņem divas trešdaļas valsts kopējās teritorijas. Nākamajām deviņām salām platība pārsniedz 2500 km². Tikai divām piektdaļām salu ir nosaukumi, un tikai 350 salas ir lielākas par 1,6 km². Tās ir vulkāniskas izcelsmes un ir daļēji applūdušu kalnu grēdu virsotnes. Salu virsma ir nelīdzena, un augstākā virsotne ir Apo kalns, kas paceļas 2954 m augstumā un atrodas Mindanao salā.^[10]

Aptuveni 45% valsts teritorijas aizņem lauksaimniecības zemes, trešdaļu teritorijas klāj meži, lai gan notiek nelegāla un plaša mežizstrāde, un koki tiek izcirsti un dedzināti, lai iegūtu zemi kultūraugu stādījumiem. Vairumā salu dominē mitrs tropu mežs, bet arhipelāga rietumos, kur nokrišņu ir mazāk (1000 mm gadā) — savannas.^[11] Salās konstatētas vairāk nekā 10 000 koku, krūmu un paparžu sugas. Visbiežāk mežos aug dažādas palmas un bambusi. Filipīnās mīt vairāk nekā 700 putnu sugu, kā arī daudzas abinieku un rāpuļu sugas.^[10] Salās endēmiska ir Filipīnu gimnūra, 2 tupaju sugas, Filipīnu tarsijs, kuplastvāveru un ciršļžurku ģintis, 4 pundurvāveru sugas, Filipīnu pundurbifelis, Filipīnu briedis, Filipīnu lorikuls, kā arī Filipīnu kakadu un 1 lori ģints (Bolbopsittacus).^[11]

Kā daļa no Klusā okeāna ugunsloka Filipīnas atrodas virs vienas no ģeoloģiski aktīvākajām Zemes garozas vietām, kā dēļ šeit regulāri notiek zemestrīces. Pēdējā lielā zemestrīce 1990. gadā satricināja Lusonas salas ziemeļdaļu. Tā atņēma dzīvību 1600 cilvēkiem un vairāk nekā 100 000 atstāja bez pajumtes. Salās ir 20 aktīvi vulkāni, tostarp Pinatubo vulkāns, kura izvirdums 1991. gadā bija otrais spēcīgākais vulkāna izvirdums 20. gadsimtā.^[12] Filipīnas piemeklē arī plūdi un zemes nogruvumi. Salas atrodas taifūnu joslā, un no jūnija līdz oktobrim ir vidēji 15-20 taifūni.^[13] 2002. gadā ANO Civilo un humanitāro lietu birojs publiskoja statistikas datus, kas liecina par to, ka Filipīnas ir dabas katastrofām visvairāk pakļautā valsts pasaulē.^[10]

Filipīnās valda tropu un subtropu klimats, un visu gadu ir karsts un mitrs. Gada vidējā gaisa temperatūra ir +27 °C un vidējais nokrišņu daudzums - 2030 mm gadā. Tomēr gaisa temperatūra un nokrišņu daudzums stipri atšķiras no vietas ģeogrāfiskā novietojuma un augstuma virs jūras līmeņa.^[10]

 

Filipīnu prezidents
Bongbongs Markoss

 

Filipīnu viceprezidente
Sāra Duterte

Filipīnu valsts pārvalde teorētiski ir ļoti līdzīga Amerikas Savienoto Valstu sistēmai. Tai ir trīs atzari - izpildvara, likumdošanas vara un tiesu vara, kā ari politiskās atturēšanas un pretspara sistēma. Likumdošanas vara pieder divpalātu parlamentam. Senātā ir 24 vietas un senatorus vispārējās un tiešās vēlēšanās ievēl uz sešiem gadiem ar divu termiņu ierobežojumu. Pārstāvju palātā ir 253 deputāti,^[14] kas vispārējās un tiešās vēlēšanās tiek ievēlēti uz trim gadiem. Izpildvara pieder prezidentam, viceprezidentam un Kabinetam. Prezidents un viceprezidents tiek ievēlēts vispārējās un tiešās vēlēšanās uz vienu sešu gadu termiņu. Prezidents ir valsts un valdības galva. Kabinetu ieceļ prezidents ar Norīkojumu komisijas piekrišanu. Tas pārrauga valsts pārvaldes darbu. Visaugstākā tiesu vara ir Augstākās tiesas rokās. Tajā ir 15 tiesnešu, kas ieņem amatu līdz 70 gadu vecumam un ko ieceļ prezidents pēc Filipīnu Tiesu un advokatūras padomes ieteikuma. Tomēr Filipīnu tiesu joma ilgajos diktatūras gados bijusi skandālu centrā vai periodiski pat atlaista. To joprojām uzskata par dziļi korumpētu, un tajā saglabājies spēcīgs politiskais favorītisms.^[7]

Filipīnas ir 13. apdzīvotākā valsts pasaulē ar 107 190 081 cilvēku. 8% filipīniešu dzīvo ārzemēs, tur strādādami un sūtot atpakaļ naudu.^[15] Filipīnās dzīvo vairāk nekā 100 etnisko grupu pārstāvji, kas runā dažādās valodās un dialektos. Lielākās etniskās grupas ir visaji (41%), tagali (21%), moro (7%) un ķīnieši (1,5%). No abām oficiālajām valsts valodām komerciālā un valdības saziņā visplašāk lieto angļu valodu. Angļu valoda arī tiek izmantota kā lingua franca kas apvieno daudzās un dažādās pamatiedzīvotāju ciltis un tautas. Vairāk nekā 80% iedzīvotāju ir katoļi, savukārt aptuveni 15% musulmaņu dzīvo Mindanao salā.^[10]

 

Filipīnu virtuve ir spāņu, malajiešu un ķīniešu virtuves sajaukums, kurā nozīmīga loma ir rīsiem, augļiem un jūras produktiem. Tipiski filipīniešu ēdieni ir siniganga (buljons ar moluskiem, garnelēm un augļiem), tinola (cālīši), pankitmolo (cūkgaļas, vistas un sēņu sacepums ar vistas vai gaļas buljonu), rijetafel (cepta vista ar vārītiem dārzeņiem un karri mērci) un adobo (etiķī marinēti cūkgaļas gabaliņi ar ķiplokiem, garšvielām, rīsiem). Iecienīts svētku ēdiens — lečons (piena sivēns, pildīts ar tamarindas lapām, cepts oglēs). Lieto arī liellopu (vēršu) gaļu karabao. Populāri ir mango, tomāti, cepti kabači, kokosrieksti. Visu ēdienu pagatavošanai izmanto asos piparus, un cepšanai galvenokārt izmanto palmu eļļu.^[15]

• Filipīniešu - ASV karš
• Filipīnu pilsētu uzskaitījums

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Filipīnas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar Āziju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l