Džovanni Paolo Kampana

Dzimis 1540. gada 25. janvārī Redžo Emīlijā, 1563. gadā iestājās Jēzus biedrībā, studēja dialektiku, fiziku un metafiziku ordeņa Romas kolēģijā (Collegio romano). 1570. gadā viņš sāka mācīt ordeņa Austrijas provinces Prāgas kolēģijā (collegio di Praga), trīs gadus vēlāk pārcēlās uz Brno, bet 1574. gadā viņu iecēla par Prāgas kolēģijas rektoru. 1577. gadā viņš sāka Svētā Pestītāja baznīcas celtniecību Prāgā un ieviesa katehisma mācīšanu čehu valodā.

Pēc konflikta ar studentiem 1580. gadā viņš atkāpās no amata un atgriezās Brno. 1581. gada martā Prāgā ieradās pāvesta legāts Ziemeļeiropā Antonio Posevino, kas viņu aicināja doties miera misijā kopā ar četriem reliģiskajiem sūtņiem uz Livonijas karā iesaistīto Krievijas caristi. 1581. gada jūlijā viņi sasniedza karaļa Batorija apmetni Polockā, bet 4. augustā tikās ar Maskavijas pārstāvjiem. 30. augustā cars Ivans IV savā Smoļenskas apmetnē uzņēma pāvesta delegāciju un piekrita, ka Antonio Posevino darbosies kā starpnieks starp caru un karali, ceļojot starp Smoļensku un Polocku, krievu valodu protošais Stefans Drenockis (Stefan Drenocky) no Zagrebas paliks Maskavijā, bet Kampana pāvestam ziņos par sarunu rezultātiem. 1581. gada 5. oktobrī Posevino un Kampana atgriezās Polockā, kur Kampanu negaidīti iecēla par jezuītu Polijas provinciālu un viņš vairs miera sarunās nepiedalījās.

Kampanas iecelšana par ordeņa provinciālu izskaidrojama ar karaļa labvēlīgo attieksmi pret jezuītiem un centieniem izplatīt izglītību un kultūru. 1579. gadā karalis bija piešķīris Viļņas jezuītu skolai akadēmijas tiesības, atļaujot mācīt teoloģiju un filozofiju un pielīdzinot tās piešķirtos grādus Krakovas Universitātes grādiem.

Viņa ierosmē pēc Drohičinas līguma noslēgšanas 1583. gadā jezuītu ordenis nodibināja Rīgas kolēģiju (collegio di Riga), tā paša gada 7. martā viņš vērsies Rīgas rātē ar lūgumu atļaut atvērt universitāti, taču Rīgas rātes sindiks Velings noraidījis universitātes nepieciešamību, jo "tirdznieciskai pilsētai nav nepieciešama universitāte".^[1] 9. martā viņš ar četriem priesteriem un diviem ordeņa brāļiem ieradās Tērbatā, kur nodibināja jezuītu rezidenci (residenza di Dorpat). Pēc tam jezuīti atvēra Ļubļinas un Kališas kolēģijas, bet 1583. gada decembrī Kampana devās dibināt kolēģijas Transilvānijā.

Pēc karaļa Batorija nāves 1586. gadā Polijā sākās pretdarbība jezuītiem un 1591. gada septembrī Kampanu atstādināja no provinciāla pienākumiem. Kampana cauri vācu zemēm devās uz Romu, kur mira 1592. gada 27. aprīlī.^[2]

• J. Ostrowski. Campani, Jean Paul. In: Dictionnaire d'Histoire et de Géographie Ecclésiastique, XI. Paris 1949, coll. 627 s.;
• F. Sacchini. Historia Societatis Iesu, IV, Romae 1652;
• A. Socher. Historia Provinciae Austriae Societatis Iesu, I, Viennae 1740;
• J. Schmidl. Historia Soc. Iesu Provinciae Bohemiae, I, Pragae 1747;
• S. Rostowski. Lituanicarum Societatis Iesu historiarum libri decem, a cura di J. Martinov, Parisiis-Bruxellis 1877;
• S. Zaleski. Jezuici w Polsce (I gesuiti in Polonia), I, Lwów 1900;
• B. Duhr. Geschichte der Jesuiten in den Ländern deutscher Zunge im XVI. Jahrhundert, Freiburg im, Br. 1907, pp. 436 s.;
• A. Kroess. Geschichte der Böhmischen Provinz der Gesellschaft Jesu, I, Wien 1910;
• S. Polčin. Une tentative d'union au XVIe siècle: la mission religieuse du père Antoine Possevin S. J. en Moscovie (1581-82), Roma 1957, pp. 13, 17, 18.