Baltijas valstis

"Baltija" nav termins, ko sākotnēji būtu lietojušas tautas, kas dzīvo tagadējās Baltijas jūras piekrastē, kaut arī bieži apgalvo, ka šis vārds etimoloģiski saistīts ar latviešu un lietuviešu vārda sakni balt- ar nozīmi "balts" vai "purvs". 11. gadsimtā vācu hronists Brēmenes Ādams pirmo reizi pieraksta nosaukumu Mare Balticum. Pastāv vairākas versijas par vārda izcelsmi. Viena apgalvo, ka nosaukums atvasināts no latīņu vārda "josta" (balteus), jo tika uzskatīts, ka jūra aizvijas austrumu virzienā kā josta.^[1] Cita versija apgalvo, ka hronists šo nosaukumu varēja dot, atsaucoties uz mītisko, jūrā esošo Baltijas salu. Ir iespēja, ka hronists veidojis šo vārdu no ģermāņu vārda belt, ar kuru tiek apzīmēti vairāki Dānijas šaurumi. Pastāv arī skaidrojums — vārds cēlies no vietējo iedzīvotāju runā izmantotās indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *bhel, kas nozīmē ‘balts’, ‘mirdzošs’, kas lietota jūras apzīmēšanai. Šī vārda sakne saglabājusies arī vairākās mūsdienu indoeiropiešu valodās, tostarp latviešu valodā.

 

Termina "Baltija" nozīme laika gaitā ir mainījusies. 17. gadsimtā par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras provinces (zviedru: Östersjöprovinserna) Igauniju, Ingriju un Livoniju, bet 18. un 19. gadsimtā Krievijas Impērijas autonomās^[2] Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas.

1917. gada 28. novembrī Autonomās Igaunijas guberņas Igaunijas Pagaidu zemes padome formāli izziņoja savu suverenitāti, 6. decembrī pilnīgu neatkarību pasludināja Somijas lielhercogistes valdība, 11. decembrī Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu savienībā ar Vācijas Impēriju. Latviešu pagaidu nacionālā padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

1918. gada sākumā Brestļitovskas miera sarunās Krievija atteicās no Baltijas provincēm. 1918. gada 16. februārī tika parakstīts Lietuvas Neatkarības akts ar kuru Lietuva pasludināja demokrātiskas un neatkarīgas valsts atjaunošanu, 1918. gada 24. februārī tika pasludināts Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem, ar kuru tika deklarēta neatkarīgas un demokrātiskas Igaunijas valsts izveide. 1918. gada 8. martā tika pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Vācijas karaspēka okupētajā teritorijā 12. aprīlī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome prasīja izveidot Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. 11. jūlijā par Lietuvas karali ievēlēja vācu princi Vilhelmu fon Urahu, kas pieņēma Mindauga II vārdu. 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. 22. septembrī Vācija atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti, hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham. 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi kā hercogistes pagaidu valdību. 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība, Vācijas valdība 25. novembrī atzina Latvijas pagaidu valdības pilvaras visā latviešu apdzīvotajā teritorijā. Baltijas Reģentu padome nolika savas pilnvaras 28. novembrī.

1919. gada sākumā tika neveiksmīgi plānota Baltenlandes izveide ar trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales) kantoniem. Pēc sakāves Cēsu kaujās un 3. jūlija Strazdumuižas pamiera nosacījumiem, vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, tomēr Vācijas VI rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs lika pārtraukt evakuācijas darbus, atlikušās apvienojot karaspēka grupā "Baltenlande". 1919. gada jūlijā Berlīnē tika dibināta marionešu Rietumkrievijas valdība, kuras mērķis bija veidot autonomu Baltijas valsti atjaunotās Krievijas federācijas sastāvā. 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, bet 11. septembrī Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas, Lietuvas valdība šādu piedāvājumu saņēma 15. septembrī. 14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Tā kā Rietumkrievijas armijas daļas Bermontiādes izgāšanās turpināja karadarbību tiešā Berlīnes valdības pakļautībā, tad 25. novembrī Latvijas valdība oficiāli pieteica karu Vācijai.

 

1920. gada 2. februārī Krievija Tartu parakstīja miera līgumu ar Igauniju, 12. jūlijā Maskavā ar Lietuvu, bet 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas—Krievijas miera līgums. Krievijas miera līgums ar Somiju tika parakstīts tikai pēc Somijas pilsoņu kara noslēguma 14. oktobrī. 16. decembrī Tautu Savienības asamblejā notika pirmais balsojums par Baltijas valstu uzņemšanu, kurā vienīgi Somija tika uzņemta.

1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. 18. martā Rīgā tika parakstīts Rīgas miera līgums starp Poliju un PSRS. 1921. gada 22. septembrī Igaunija, Latvija un Lietuva tika uzņemtas Tautu Savienībā.

Pēc Pirmā pasaules kara nosaukums "Baltija" bija visai izplūdis jēdziens, ar kuru dažkārt apzīmēja arī citas pēc Krievijas Impērijas sabrukuma izveidojušās valstis, kas tiecās izveidot militāru savienību jeb "Baltijas Antanti". Tā pie Baltijas valstīm nereti pieskaitīja arī Somiju, taču pēc Otrā pasaules kara Somijas un Baltijas valstu ceļi šķīrās un Somijai laika gaitā izdevās panākt, ka to uzskata par vienu no Ziemeļvalstīm.

Pēc Baltijas valstu okupācijas Igauniju, Latviju, Lietuvu un pēc Otrā pasaules kara beigām arī Austrumprūsiju (1945. gadā Kēnigsbergas apgabalu, vēlāko Kaļiņingradas apgabalu) PSRS uzskatīja par vienotu teritoriālu vienību, dodot tām Krievijas Impērijas pārkrievošanas laikā ieviesto nosaukumu "Piebaltija" (krievu: Прибалтика), t.i. pie Baltijas jūras esošās zemes. Šo republiku kopīgā pieredze padomju sistēmā un to ciešā sadarbība neatkarības atgūšanā nostiprināja visu triju republiku kopīgo baltiešu identitāti.^[3] Pēc tam, kad 1990. gada sākumā Baltijas republiku Augstākās Padomes pieņēma neatkarības deklarācijas, starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos atgriezās Baltijas valstu nosaukums mūsdienu izpratnē.

2018. gadā Baltijas valstīm piešķīra starptautisko Vestfālenes miera balvu par to nozīmīgo ieguldījumu šī Eiropas reģiona mierīgā un demokrātiskā attīstībā.^[4]

Pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs 90.to gadu sākumā, iedzīvotāju skaits tajās pamazām samazinājies teju ik gadu. Ja 1990. gadā reģionā kopā bija 7,9 miljoni iedzīvotāju, tad 2022. gadā tikai vairs 6,0 miljoni iedzīvotāju (-24%). Tomēr jānorāda, ka demogrāfiskā rakstura problēmas, lai arī ne tik saasinātas, pēdējās desmitgadēs novērotas teju visās ES valstīs, un ne tikai.

Pirmajā desmitgadē, līdz 2000. gadam, izbraucot Padomju Savienības armijai, kā arī daļai NVS iedzīvotāju atgriežoties savā dzimtenē, visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājās Igaunijā (-11%) un Latvijā (-10.9%), bet vismazāk - Lietuvā (-5.4%). Nākamajā desmitgadē, līdz 2010. gadam, ko iezīmēja ekonomiskā krīze un iedzīvotāju emigrācija darba meklēšanas nolūkos, iedzīvotāju skaits izteikti turpināja samazināties Lietuvā (-11.5%) un Latvijā (-10.6%), bet vismazāk - Igaunijā (-4.7%). Savukārt vēlākajā desmitgadē, līdz 2020. gadam, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, iedzīvotāju skaita samazināšanās tempi būtiski palēlinājās. Tomēr šajā periodā vislielākais iedzīvotāju sarukums registrēts Latvijā (-6.4%) un Lietuvā (-5.7%), bet vismazākais - Igaunijā (-1.3%).

Pēc 2020. gada, iedzīvotāju skaits uzrādījis nelielu pieauguma tendenci gan Igaunijā, gan Lietuvā, taču Latvijā tas līdz šim nav reģistrēts. Kopumā, uz situāciju 2022. gadā, salīdzinājumā pret 2015. gadu, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar iedzīvotāju skaita pieaugumu (+1.3%). Latvijā savukārt iedzīvotāju skaita lejupslīde bijusi visstraujākā (-5.5%), bet Lietuvā tā bijusi mērenāka (-3.9%).

Valsts	1920	1930	1940	1950	1960	1970	1980	1990	2000	2010	2015[5]	2020[5]	2021[5]	2022[5]
Igaunija[6]	1,068	1,116	1,096	1,101	1,216	1,360	1,477	1,569	1,397	1,332	1,315	1,329	1,330	1,332
Latvija[7]	1,727	1,910	1,940	1,887	2,121	2,359	2,512	2,663	2,373	2,121	1,986	1,908	1,893	1,876
Lietuva[8]	2,104	2,354	2,432*	2,567	2,782	3,144	3,413	3,698	3,500	3,097	2,921	2,794	2,796	2,806
Kopā:	4,899	5,380	5,468	5,555	6,119	6,863	7,402	7,930	7,270	6,550	6,222	6,031	6,019	6,014

* Dati par 1939. gadu

• Iedzīvotāju skaits atbilstošs tā laika trīs Baltijas valstu teritorijām.

• Lielākās Baltijas valstu pilsētas pēc iedzīvotāju skaita

• Ziemeļvalstis
• Baltijas ceļš
• Baltijas jūra

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltijas valstis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Baltijas valstu vēsturiskā jēdziena izmaiņas (1402—1991)

Šis ar Eiropu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l