Baltkrievija

Skatīt arī: Rutēņi

Nosaukums "Baltkrievija" ir eksonīms. Tas ir radies tiešas endonīmas tulkošanas rezultātā no nosaukuma Baltā Krievzeme (Белая Русь), kas pirmoreiz parādījās vācu un latīņu viduslaiku rakstītajos avotos. Latīņu valodā šī zeme tika saukta par Alba Ruthenia. 17. gadsimtā Krievijas cari lietoja šo terminu, lai apzīmētu slāvu tautu apdzīvotās teritorijas, kuras bija Polijas—Lietuvas ūnijas sastāvā.

Krievijas Impērijas laikā neilgu laiku pastāvēja Baltkrievijas guberņa (1796—1802), pēc Pirmā pasaules kara Baltkrievijas Tautas Republika (baltkrievu: Белару́ская Наро́дная Рэспу́бліка, 1918) un Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika (baltkrievu: Савецкая Сацыялістычная Рэспубліка Беларусь, 1919-1922), bet Padomju Savienības laikā Baltkrievijas PSR (krievu: Белорусская ССР). Kopš 1991. gada valsts oficiālais nosaukums ir "Baltkrievijas Republika" (Рэспубліка Беларусь (palīdzība·info)).

Pamatraksts: Baltkrievijas vēsture

Lielāko daļu no mūsdienu Baltkrievijas teritoriju sākotnēji apdzīvoja dažādas baltu ciltis (jātvingi un Dņepras balti), kas kopš 6. gadsimta sajaucās ar austrumslāvu ienācējiem.

No 9. līdz 14. gadsimtam tagadējās Baltkrievijas teritorijā atradās austrumslāvu kņazistes, no kurām politiski ietekmīgāka bija Polackas kņaziste. 12. gadsimtā slāvu un baltu tautu savstarpējās sadarbības rezultātā tika izveidota Lietuvas lielkņaziste ar tās galvaspilsētu Navahradakā. Mongoļu iebrukuma un Vācu un Livonijas ordeņa agresijas draudu ietekmē vairākas slāvu kņazistes pievienojās Lietuvas lielkņazistei. Vēlāk Lietuvas lielkņaziste un Polijas karaliste noslēdza ūniju, izveidojot vienotu Polijas—Lietuvas valsti. 18. gadsimta beigās, pēc Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas, tagadējās Baltkrievijas zemes tika pievienotas Krievijas Impērijai.

Pēc Brestļitovskas miera līguma ķeizariskās Vācijas okupētajā teritorijā 1918. gada 25. martā tika izveidota Baltkrievijas Tautas Republika, kas bija vēsturiski pirmais mēģinājums izveidot valsti ar Baltkrievijas vārdu. Kā atbilde uz to bija 1919. gada 1. janvārī Smoļenskā proklamētā Baltkrievijas PSR, kas jau 27. februārī tika pārveidota par īslaicīgi pastāvošo Lietuvas—Baltkrievijas PSR. Tā tika izformēta 25. augustā sakarā ar poļu karaspēka uzbrukumu poļu—padomju kara pirmajā posmā. Pēc kara un Rīgas miera līguma parakstīšanas 1921. gada 18. martā Baltkrievijas teritorija tika sadalīta starp Poliju un Baltkrievijas PSR, kas 1922. gada 28. decembrī bija viena no četrām Padomju Savienības dibinātājvalstīm. No 1924. līdz 1929. gadam Baltkrievijā tika realizēta sociālistiskā industrializācija un lauksaimniecības masu kolektivizācija, kā arī veikta baltkrievošanas politika (belarusizācija). 1933. gadā baltkrievošanas politiku aizstāja rusifikācijas politika. Šajā pašā laikā notika masu represijas pret baltkrievu tautu, it sevišķi baltkrievu inteliģenci. Rezultātā tika nogalināti no 400 līdz 600 tūkstošiem baltkrievu.^[5]

Polijas kampaņas laikā 1939. gada septembrī Padomju Savienība okupēja Polijas Republikas austrumu daļas zemes un lielu daļu no tām pievienoja Baltkrievijas PSR, savukārt Viļņu atdodot Lietuvas Republikai.

Otrā pasaules kara laikā Baltkrievijā bija aktīva partizānu kustība. Pēc mūsdienu pētnieku datiem, partizānu rindās karoja ap 1,5 miljonu cilvēku. Tajā pašā laikā daļa baltkrievu, pirmām kārtām inteliģences un bijušās Baltkrievijas Tautas Republikas elites pārstāvji, centās sadarboties ar nacistisko okupācijas valdību, lai tādējādi atgūtu Baltkrievijas neatkarību. Kara rezultātā bojā gājis katrs trešais Baltkrievijas iedzīvotājs, kā arī valsts bija zaudējusi vairāk par pusi sava vēsturiskā mantojuma.

 

Baltkrievija ir viena no valstīm, kuru nopietni skāra 1986. gada Čornobiļas AES katastrofas izraisītais vides piesārņojums ar radioaktīvajiem izotopiem.

1990. gada 27. jūlijā tika pieņemta Baltkrievijas PSR Suverenitātes deklarācija, bet 1991. gada 25. augustā Baltkrievija ieguva valstisko neatkarību.

Pamatraksts: Baltkrievijas politika

Baltkrievija ir valsts ar autoritāru vadību, kura ietilpst Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā (NVS) un vairākās citās Krievijas vadītās politiskās, ekonomiskās un militārās savienībās.

Kopš 1994. gada jūlija Baltkrievijas prezidents ir Aļaksandrs Lukašenka. Baltkrievijas iedzīvotāju protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu 2020. gada 9. augusta valsts prezidenta vēlēšanās pārvērtās par masu protestiem pret A. Lukašenkas režīmu, daudzas valstis neatzina vēlēšanas par likumam atbilstošām. Pēc protestu apspiešanas Lukašenka sāka represijas pret saviem pretiniekiem.^[6][7][8][9] 2022. gadā no Baltkrievijas teritorijas ar Lukašenkas piekrišanu tika veikts Krievijas ziemeļu grupējuma iebrukums Ukrainā, pēc kā ES nolēma pastiprināt jau esošās sankcijas pret Baltkrieviju.^[10]

Baltkrievijas platība ir 207 600 km². Tā robežojas ar piecām valstīm: ziemeļrietumos ar Latviju, ziemeļaustrumos un austrumos ar Krieviju, dienvidos ar Ukrainu, rietumos ar Poliju un Lietuvu. Baltkrievijai nav izejas pie jūras.

Baltkrievijas reljefs galvenokārt ir veidojies pleistocēna ēras laikā, kas sākās aptuveni pirms 2,6 miljoniem gadu un noslēdzās ar ledus laikmetu aptuveni pirms 11 tūkstošiem gadu. Lielāko daļu no valsts veido zemienes (Centrālais Bjarezinas līdzenums) ar nelieliem pakalniem un augstienēm. Augstākais punkts virs jūras līmeņa ir Dzeržinska kalns (345 m). Vairāk nekā puse no valsts teritorijas atrodas zem 200 metru atzīmes virs jūras līmeņa. Baltkrievijas teritoriju no dienvidrietumiem līdz pat ziemeļaustrumiem šķērso Baltkrievijas grēda. Baltkrievijas galvaspilsēta Minska atrodas tiešā šīs grēdas tuvumā.

Baltkrievijas teritoriju šķērso vairākas lielas upes. Liela daļa no valsts atrodas Dņepras baseinā, kura plūst no ziemeļiem uz dienvidiem Baltkrievijas austrumu pusē. Lielākās Dņepras pietekas Baltkrievijas teritorijā ir Pripete, Bjarezina un Soža. Ziemeļos Baltkrievijai cauri tek Daugava, bet rietumos atrodas Nemunas izteka.

Baltkrievija tiek iedalīta 6 apgabalos (вобласць). Atsevišķi tiek izdalīta galvaspilsēta Minska, kurai ir īpašs statuss. Apgabali sīkāk tiek iedalīti rajonos (раён). Kopā ir 118 rajoni. Vēl sīkāk rajonus iedala pilsētās un ciematos. Kopā ir 102 pilsētas un 108 ciemati.

Pēc 1999. gada veiktās tautas skaitīšanas^[11] baltkrievi ir 81,2% no visiem valsts iedzīvotājiem. Krievi, no kuriem ļoti daudzi iebrauca Baltkrievijas PSR 1960. gados un 1970. gados, ir otra lielākā tautība (11,4%). Lielākā daļa no pārējiem iedzīvotājiem ir poļi (3,9%) un ukraiņi (2,4%). Pirms Otrā pasaules kara otra lielākā Baltkrievijā dzīvojošā tauta bija ebreji. Genocīda un augstās emigrācijas dēļ pēckara gados ebreju skaits Baltkrievijā ir samazinājies līdz 0,3% no visiem iedzīvotājiem. No pārējām mazākumtautībām lielākās ir armēņi, tatāri, čigāni, lietuvieši un azerbaidžāņi.

Latviešu skaits Baltkrievijā

Baltkrievijas valsts valodas ir baltkrievu un krievu valoda. Baltkrievu valoda, kas ir galvenais jēdziens tautiskajai identitātei, ir viena no austrumslāvu valodām, kura ir radniecīga krievu un ukraiņu valodai. Baltkrievu valodu pieraksta izmantojot kirilicas alfabētu, taču vēsturiski pastāv arī baltkrievu latīņu alfabēts (baltkrievu: biełaruskaja łacinka). Šajā valodā ir arī daudz aizguvumi no krievu un poļu valodām. Baltkrievu valodas senākā forma (rutēņu valoda) bija viena no Lietuvas lielkņazistes valsts valodām.

Lielākā daļa no baltkrievu ir pareizticīgie. Ievērojama daļa ir arī Romas katoļi (sk. Katoļticība Baltkrievijā) un austrumkatoļi, kuri piedzīvo atdzimšanu pēc gadsimtiem ilgas vajāšanās, ko veica Krievijas Impērijas un Padomju Savienības valdības.

Kā Padomju Savienības republikai Baltkrievijai bija salīdzinoši labi attīstīta rūpniecības bāze, taču mūsdienās tā ir novecojusi, mazražīga un atkarīga no Krievijas subsīdijām un Krievijas tirgus. Lauksaimniecība lielā mērā ir atkarīga no valsts subsīdijām. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā sākās valsts uzņēmumu privatizācija, radās privātīpašumi un aizsākās privātā uzņēmējdarbība, bet 1994. gadā valsts prezidents Lukašenka to apturēja. Aptuveni 80% no rūpniecības uzņēmumiem joprojām ir valsts kontrolē, ārvalstu ieguldījumi faktiski ir izzuduši. Vairākus privatizētos uzņēmumus valsts atguva. Valstij piederošie uzņēmumi veido 70—75% no iekšzemes kopprodukta.^[3] Valsts bankas veido 75% no banku sektora.^[3]

Baltkrievijas saimniecība 1990. gados saruka, bet 2000. gadu vidū atdzīvojās. Baltkrievija importē jēlnaftu un dabasgāzi no Krievijas par subsidētām, zemākām cenām nekā tirgus cenas, gūstot ieņēmumus no pārstrādāto Krievijas naftas produktu eksporta, pārdodot to jau par tirgus cenām. Krievijai un Baltkrievijai ir bijušas nopietnas domstarpības par piegādāto resursu cenām un daudzumu.^[3] Sākot ar 2016. gada sākumu, Krievija pieprasīja, lai Baltkrievija sāktu atdot parādu, kas līdz 2017. gada aprīlim sasniedza $740 miljonus.^[3] Baltkrievija 2017. gada aprīlī piekrita apmaksāt savu dabasgāzes parādu un Krievija atjaunoja jēlnaftas plūsmu.

 

Baltkrievu virtuvi, līdzīgi kā citās reģiona valstīs, veido galvenokārt dārzeņu (kartupeļi, kāposti, bietes) un gaļas (pamatā cūkgaļas) ēdieni un maize. Pārtika parasti tiek lēni vārīta vai sautēta. Baltkrievi parasti ēd vieglas brokastis, bet nākamās divas ēdienreizes ir sātīgas. Vēsturiski rudzu maize bijusi populārāka nekā kviešu, jo Baltkrievijas klimats bija piemērotāks rudzu audzēšanai. Viesmīlības apliecināšanai viesi tradicionāli tiek cienāti ar tā saukto sālsmaizi.^[13]

Pamatraksts: Baltkrievija olimpiskajās spēlēs

Baltkrievija piedalījusies olimpiskajās spēlēs kopš 1994. gada ziemas spēlēm, kopā izcīnījusi 96 medaļas (pēc 2018. gada spēlēm). Tās Nacionālo Olimpiskā komiteju kopš 1997. gada vadījis valsts prezidents Aļaksandrs Lukašenka.^[14]

Pēc futbola otrs populārākais sporta veids valstī ir hokejs; tam tiek veltīti ievērojami valsts līdzekļi. Nacionālā futbola izlase nekad nav kvalificējusies kādam lielajam turnīram, taču futbola klubs Barisavas BATE ir spēlējis UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā. Baltkrievijas hokeja izlase izcīnīja ceturto vietu 2002. gada ziemas olimpiskās spēlēs Soltleiksitijā, ceturtdaļfinālā pārspējot Zviedriju un regulāri piedalās Pasaules čempionātā augstākajā divīzijā, bieži iekļūstot ceturtdaļfinālā. Baltkrievijas hokejisti ir plaši pārstāvēti Kontinentālā hokeja līgā, īpaši Minskas klubā "Dinamo", daudzi spēlējuši arī Nacionālā hokeja līgā Ziemeļamerikā.

Individuālajos sporta veidos ievērojamus panākumus guvusi biatloniste Darja Domračeva, kura izcīnīja trīs zelta medaļas 2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.^[15] 2012. gadā Viktorija Azarenka kļuva par pirmo baltkrievu tenisisti, kas uzvarējusi kādā Grand Slam turnīrā vienspēlēs, uzvarot Australian Open.^[16] Pēc gada viņa šo panākumu atkārtoja.

• Baltkrievijas pilsētu uzskaitījums

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltkrievija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Belarus». CIA — The World Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. maijā. Skatīts: 2010. gada 21. februārī. Arhivēts 2015. gada 15. oktobrī, Wayback Machine vietnē.