Apollo 15

Kosmonauts	Virz.	Pozīcija	Lidojums pēc skaita	Valsts, organizācija
Deivids Skots	↑↓	Komandieris	3.	ASV, NASA
Alfreds Vordens	↑↓	Komandmoduļa pilots	1.	ASV, NASA
Džeimss Ērvins	↑↓	Mēness moduļa pilots	1.	ASV, NASA

Dublieru apkalpe:

• Ričards Gordons, komandieris
• Venss Brends, komandmoduļa pilots
• Herisons Šmits, mēness moduļa pilots

Apollo 15 tika palaists 1971. gada 26. jūlijā 13:34:00 UTC ar nesējraķeti Saturn V (AS-510) no Kenedija kosmosa centra starta laukuma LC-39A.

Pēc nokļūšanas Zemes pagaidu orbītā, 2 stundas 50 minūtes pēc pacelšanās tika atkal iedarbināta S-IVB trešā pakāpe, lai veiktu ieiešanu trajektorijā uz Mēnesi. Pēc komandmoduļa (KM) atdalīšanās no S-IVB Vordens veica pārkārtošanās manevru, pagriežot komandmoduli, lai pieslēgtos pie mēness moduļa (MM). Pēc tam no visa kosmosa kuģa kompleksa tika atdalīta raķešpakāpe, kas bija trajektorijā uz Mēnesi, un tā ietriecās pavadonī pēc trim dienām, ko reģistrēja Apollo 12 un Apollo 14 atstātie seismometri.

Mēness moduļa kabīnes spiediena palielināšanas laikā Skots ziņoja lidojuma vadības centram, ka vadības panelī deg indikators, kas norāda, ka servisa moduļa galvenā dzinēja degvielas vārsti ir atvērti un tātad dzinējs darbojas, lai gan bija acīm redzams, ka tas nekādi nevar darboties, jo visi slēdži bija izslēgti. Pēc dažām stundām kļūme tika atklāta. Pārbaudot slēdžus, kas atver un aizver komandas un servisa moduļa galvenā dzinēja degvielas vārstus, atklājās īssavienojums slēdzī, kas kontrolē galvenā dzinēja "A" ķēdes degvielas vārstu. Ar ķēdi "B" viss bija kārtībā. Tika nolemts atteikties no pirmā no četriem trajektorijas korekcijas manevriem, kas bija plānoti lidojumam uz Mēnesi. Pirmā korekcija bija jāveic ar orientācijas dzinēju palīdzību. Tā atcelšana ļāva nākamajā dienā pirmo reizi pārbaudīt galveno dzinēju.

Nākamajā dienā, lidojuma 28. stundā 40. minūtē pēc īpaši izstrādātām rekomendācijām tika iedarbināts galvenais dzinējs vispirms uz 0,7 sekundēm, pēc tam — uz plānoto otrā manevra laiku. Kuģa ātrums tika palielināts par 1,62 m/s, kas ļāva atteikties no otrā un trešā korekcijas manevra. Pēc misijas atgriešanās izrādījās, ka nepareizu darbību izraisīja slēdzī iesprūdis niecīgs stieples fragments.

Pēc mēness moduļa atmosfēras izlaišanas un atjaunošanas, lai novērstu jebkādu piesārņojumu, lidojuma 34. stundas laikā astronauti iegāja MM, lai pārbaudītu tā aprīkojuma stāvoklis un ienestu priekšmetus, kas būtu nepieciešami uz Mēness. Apkalpe uz Range/Range Rate lentes mērītāja, kas sniedz informāciju par attālumu un tuvošanās ātrumu nosēšanās laikā, atklāja saplēstu nosegstiklu. Pārbaude uz Zemes liecināja, ka lentes mērītājs, kas paredzēts darbam hēlija vidē, darbosies pareizi arī skābekļa atmosfērā. Apkalpe noņēma lielāko daļu stikla, izmantojot putekļu sūcēju un līmlenti.

Trešajā lidojuma dienā apkalpe veica eksperimentu, lai novērotu uzplaiksnījumus (fosfēnus), ko ar aizvērtām acīm bija novērojusi lielākā daļa astronautu iepriekšējos lidojumos uz Mēnesi. Apkalpe uzvilka uz acīm gaismas necaurlaidīgus apsējus, un stundas laikā Skots pamanīja 23 uzplaiksnījumus, Vordens — 25, Ērvins — 12. Zinātnieki secināja, ka uzplaiksnījumus izraisījis Čerenkova starojums no augstas enerģijas kosmiskajiem stariem, kas virzās cauri astronautu acīm vai redzes centriem smadzenēs.^[1]

Skots un Ērvins atkal devās mēness modulī, lai pārbaudītu visas sistēmas. Viņi atrada vēl dažas stikla lauskas un vēlreiz rūpīgi izsūca visu Falcon kabīni. Dienas beigās, kad Skots gatavojās sākt savu vakara dzeramā ūdens hlorēšanas procedūru tvertnē apakšējā aprīkojuma nodalījumā, viņš atklāja noplūdi. Bezsvara stāvoklī ūdens sakrājās pie krāna diezgan lielā bumbā, kas ātri pieauga. Krāns bija aizvērts, un nebija skaidrs, kur ir noplūde, jo viss apkārt bija slapjš. Pēc 15 minūtēm astronautiem tika pateikts, kas un kā jādara. Izmantojot divas uzgriežņu atslēgas, Skots ātri pievilka vaļīgo savienojumu ūdens hlorēšanas sistēmā, un noplūde apstājās. Astronauti izlijušo ūdeni savāca ar dvieļiem, kurus nolika žūt pārejas tunelī.

Ceturtajā dienā, 29. jūlijā apkalpe veica otro trajektorijas korekcijas manevru (tas sākotnēji bija plānots kā ceturtais).

78:31:46 lidojuma laika (29. jūlijā 20:05:46 UTC) uz 398,36 sekundēm tika iedarbināts servisa moduļa (SM) dzinējs, ievadot kuģi Mēness orbītā (315,0 × 106,9 km). Otrs manevrs notika 82:39:48 lidojuma laika, izmainot orbītu uz 108,9 × 17,6 km.

30. jūlija rītā Mēness lokālo masas koncentrāciju dēļ orbīta bija izmainījusies uz 108,8 × 14,1 km, tādēļ tika veikts vēl viens korekcijas manevrs, lai orbīta būtu optimāla mēness moduļa atvienošanai.

Mēness 11. apriņķojuma sākumā Ērvins un Skots pārgāja uz mēness moduli un aktivizēja visas tā sistēmas. 100:13:56 lidojuma laika viņi deva komandu atvienoties, bet tas nenotika. Telemetrijas analīze rādīja, ka uz saslēgšanās mehānismu nepienāk signāls par sprūdu atbrīvošanu. Tas varēja būt tādēļ, ka ir slikts kontakts elektrokabeļu ligzdā. Alfreds Vordens piepildīja ar skābekli pārejas tuneli, atvēra lūku un pārsprauda visus savienojumus. Kad problēma tika atrisināta, Falcon atdalījās no Endeavour 100:39:16,2 lidojuma laika, ar aptuveni 25 minūšu nokavēšanās. Pēc tam 101:38:58,98 Vordens veica servisa moduļa dzinēja iedarbināšanu, lai tā orbītu izmainītu uz 120,8 × 101,5 km.

104:30:09.4 lidojuma laika tika iedarbināts mēness moduļa dzinējs, lai sāktu nosēšanos. 2,4 km augstumā astronautiem no Zemes tika paziņots, ka faktiskā nosēšanās vieta ir aptuveni 910 m attālumā no plānotās. Tā kā Skots vizuāli nespēja saskatīt krāterus, uz kuriem viņš bija orientējies simulācijās, tad 610 m augstumā izvēlējās kādu līdzenu vietu. Šoreiz Falcon izplūdes gāzes izspieda vairāk Mēness putekļu, nekā iepriekšējās reizēs, un 18 metru augstumā redzamība nokritās līdz nullei. Skots paļāvās tikai uz Ērvina ziņojumiem par augstummēra rādījumiem. Kad 2,4 m augstumā mērstienis sasniedza Mēness virsmu, Ērvins iesaucās: "Kontakts!" Skots momentāni izslēdza dzinēju. Falcon nokrita no 0,49 m augstuma, kas izraisīja, viscietāko nosēšanos uz Mēness no visām Apollo misijām. Mēness modulis bija nosēdies uz neliela krātera malas. Falcon nosēdās 104:42:29.3 lidojuma laika (30. jūlijā 22:16:29 UTC), aptuveni 550 m attālumā no plānotās nosēšanās vietas.

Iepriekšējo ekspedīciju apkalpes pirmajās stundās pēc nolaišanās uz Mēness parasti gatavojās izkāpšanai uz virsmas. Šoreiz Apollo 15 nosēšanās brīdī bija pagājušas jau vairāk nekā 11 stundas, kopš Skots un Ērvins pamodās pēc iepriekšējās nakts atpūtas. Ja viņi mēģinātu veikt pilnvērtīgu 8 stundu iziešanu uz Mēness virsmas, tad viņiem būtu 26 stundu darba diena. Skots piedāvāja atvērt saslēgšanās lūku augšpusē un pavadīt pusstundu, aplūkojot apkārtni, aprakstot to un fotografējot, tādējādi izplānojot nākamās dienas iziešanu. Šāda īpaša "stāvošā" ārpuskuģa aktivitāte bija paredzēta, bet nekad netika lietota. Lidojuma vadītāji sākotnēji pretojās, jo tiktu zaudēts skābeklis, bet Skots panāca savu.

Divas stundas pēc nosēšanās astronauti sāka stāvošo iziešanu. Skots atvēra mēness moduļa augšējo lūku un noņēma saslēgšanās aprīkojumu. Viņš uzkāpa uz pacelšanās pakāpes dzinēja karkasa. Skots izbāza galvu, rokas un plecus. Tā komandieris varēja apskatīt apkārtni uz visām pusēm un izdarīt panorāmas momentuzņēmumus, izmantojot 70 mm kameru ar 500 mm objektīvu. Vienlaikus viņš sīki aprakstīja visu, ko redz ģeologiem uz zemes. Skots neredzēja nevienu lielu akmeni. Viņš piedāvāja arī Ērvinam iespēju palūkoties ārā, taču tas būtu prasījis pārkārtot saiti, kas savieno Ērvinu ar Falcon dzīvības nodrošināšanas sistēmu, un viņš atteicās. Skota stāvošā iziešana ilga 33 minūtes.

Pēc kabīnes piepildīšanas ar skābekli Skots un Ērvins novilka skafandrus. Viņi kļuva par pirmajiem astronautiem uz Mēnesi, kuriem bija atļauts iekāpt savos šūpuļtīklos un iemigt bez skafandra.

 

 

Pirmajā naktī uz Mēness Skots un Ērvins gulēja tikai piecarpus stundas. Hjūstona viņus pamodināja agrāk nekā plānots. Telemetrija rādīja nelielu noplūdi no skābekļa tvertnes. Kā izrādījās, iemesls bija līdz galam neaizvērts urīna izplūdes caurules vārsts aiz borta. No tvertnē esošajiem 43 kg skābekļa tika zaudēti 3,6 kg. Tas nebija īpaši bīstami, jo rezerve neparedzētiem gadījumiem bija tieši puse tvertnes. Noplūde tika ātri novērsta, un drīz astronauti sāka gatavoties pirmajai iziešanai uz virsmas. 4 stundas un 12 minūtes pēc pamošanās Skots sāka pazemināt spiedienu kabīnē, atverot spiediena samazināšanas vārstu izejas lūkā. Šaurības dēļ komandieris ilgu laiku nevarēja izspiesties cauri lūkai. Tikai 10 minūtes pēc tās atvēršanas Skots beidzot nokļuva kāpņu augšdaļā. Šeit viņš pavilka aiz auklas un atvēra kravas nodalījumu, tādējādi ieslēdzot televīzijas kameru. Nokāpjot lejā, Deivids Skots sacīja:

Labi, Hjūstona. Stāvot šeit, Hedlijas nezināmā brīnumā, es apzinos, ka mūsu dabā ir pamatpatiesība. Cilvēkam ir jāizpēta. Un šī ir izpētes pilnība.

20 metrus no mēness moduļa Skots uzstādīja televīzijas kameru, savukārt Ērvins tikmēr savāca Mēness grunts ārkārtas paraugu (gadījumam, ja viņiem kādu iemeslu dēļ būtu steidzami jāstartē no Mēness). Šis paraugs bija pēdējais šāda veida paraugs Apollo programmas laikā.

Visās iepriekšējās ekspedīcijās viens no pirmajiem uzdevumiem bija ALSEP (Apollo Lunar Surface Experiment Package) zinātnisko eksperimentu komplekta uzstādīšana. Savukārt Apollo-15 misijas pirmais uzdevums bija izkraut mobili Lunar Rover un doties pirmajā 4 kilometru garā ģeoloģiskā braucienā līdz vietai, kur Hedlija Rille piekļaujas tieši Hedlija Deltas pakājē. Lidojuma laikā mobilis tika glabāts salocītā stāvoklī kravas nodalījumā pa labi no kāpnēm. Izkraušana tika veikta daļēji manuāli, daļēji automātiski. Lai izkrautu mobili, apkalpei tas bija rūpīgi jāizvelk no kravas tilpnes, izmantojot divas lentveida troses. Vienlaicīgi mobilis pamazām izvērsās un nolaidās virspusē.

Skots sāka sistēmas pārbaudi. Viena no akumulatoru baterijām uzrādīja nulles spriegumu, taču tā bija tikai instrumentu problēma. Lielākas bažas radīja tas, ka nedarbojās priekšējo riteņu stūrēšana, tomēr ar aizmugurējo riteņu pagriešanu pietika, lai transportlīdzekli manevrētu. Mobilim bija televīzijas kamera, ko attālināti no Hjūstonas vadīja Eds Fendells. Izšķirtspēja nebija augsta, salīdzinot ar nekustīgiem fotouzņēmumiem, taču kamera ļāva ģeologiem uz Zemes netieši piedalīties Skota un Ērvina darbībās.

Rille (Mēness kanāls jeb grava) no nosēšanās vietas nebija redzama, taču, Skotam un Ērvinam braucot pa mainīgo reljefu, tā parādījās. Kad astronauti varēja redzēt Elbova krāteri, viņi sāka braukt tā virzienā. Sasniedzot Elbovu, zināmu vietu, tā ļāva misijas vadībai pēc nobrauktā ceļa precīzi noteikt nolaižamā aparāta atrašanās vietu. Astronauti tur paņēma minerālu paraugus un pēc tam brauca uz citu krāteri Mons Hedlija Deltas flangā, kur ieguva vēl paraugus. Pēc tam viņi atgriezās pie mēness kabīnes, lai atstātu savus paraugus. Pirmais brauciens ilga 2 stundas un 15 minūtes, veicot 10,3 km garu distanci. Viņi savāca 14,5 kg Mēness grunts paraugu.

Pēc tam astronauti sāka ALSEP zinātnisko instrumentu komplekta uzstādīšanu. Skotam bija grūtības izurbt caurumus, kas bija nepieciešami siltuma plūsmas eksperimentam, un darbs netika pabeigts, kad viņiem bija jāatgriežas pie nolaižamajā aparātā. Vēlāk uz Zemes secināja, ka urbja konstrukcija nav bijusi veiksmīga. Iziešanas beigās apkalpe iekrāva paraugus un fotofilmas kasetes Mēness modulī. Pirmā ārpuskuģa aktivitāte ilga 6 stundas un 32 minūtes.

Nākamajā dienā pēc pamošanās lidojuma vadības centrs prasīja astronautiem atrast vietu, kur iztek ūdens. Viņi atrada peļķi un pēc rekomendācijām no Zemes sāka savākt ūdeni tukšajos pārtikas konteineros un izsusināt atlikumu ar dvieļiem.

Otrā iziešana sākās 1. augustā 11:48 UTC. Pēc iziešanas no mēness kabīnes Skots izmeta konteinerus ar ūdeni. Pirms braukšanas ar mobili, Skots vairākkārt pārslēdza tā priekšējo riteņu stūres slēdzi, un šoreiz tā darbojās. Otrās ārpuskuģa aktivitātes mērķis bija Monsa Hedlija Deltas nogāze, kur gar Apenīnu kalniem bija jāievāc paraugi. Viņi pavadīja stundu pie Spur krātera, kur astronauti savāca paraugu, ko nodēvēja par Genesis Rock. Tiek uzskatīts, ka šis anortozīta akmens ir daļa no agrīnās Mēness garozas — cerība atrast šādu paraugu bija viens no iemesliem, kāpēc tika izvēlēts Hedlija apgabals. Astronauti ceļā pavadīja 3 stundas 58 minūtes, nobraucot 12,5 km un savācot 34,9 kg paraugu. Atgriezies nosēšanās vietā, Skots turpināja mēģināt urbt caurumus eksperimentiem, ar ko viņš bija cīnījies iepriekšējā dienā. Pēc grunts mehānikas eksperimentu veikšanas un ASV karoga pacelšanas Skots un Ērvins atgriezās mēness modulī. Iziešana ilga 7 stundas un 12 minūtes.

Trešās iziešanas sākumā astronauti viens otru fotografēja pie ASV karoga uz krāsainas filmas. Pēc tam Skots vienatnē aizbrauca ar mobili uz grunts dziļās urbšanas vietu, un Ērvins teica, ka tur iešot kājām, lai nemocītu savu partneri, piesprādzējot jostas. Faktiski, kā izrādījās vēlāk, viņš vienkārši gribēja palikt viens, lai atstātu uz Mēness dažus personīgos priekšmetus, ko viņš speciāli atveda no Zemes. Kad Ērvins panāca Skotu, viņi nolēma kopā izvilkt dziļu paraugu aiz urbja rokturiem. Cerības, ka šoreiz veiksies, nepiepildījās, urbis nekustējās. Astronautiem bija vajadzīgs rīks, piemēram, domkrats, ar ko tika apgādātas nākamās Apollo misijas. Pamazām izdevās pavilkt urbi, zem tā rokturiem liekot elkoņus, pēc tam plecus. Pēc aptuveni deviņām minūtēm Skots ziņoja, ka urbis padodas. Toreiz neviens nezināja, ka Skots šajā procesā bija izstiepis plecu muskuļus. Tagad atlika tikai sadalīt parauga serdi sešos gabalos. Divu augšējo posmu atdalīšana aizņēma vairāk nekā 17 minūtes, bet apakšējie četri nepadevās. Pat mobilī uzstādītās skrūvspīles nepalīdzēja. Izrādījās, ka tās ​​bija samontētas atmuguriski un nebija lietojamas.

Grunts paraugu ņemšanai jau bija pavadītas vairāk nekā 26 minūtes. Hjūstona uzdeva atstāt četras nesadalītās daļas, lai tās paņemtu iziešanas beigās. Lai Skots nedomātu, ka daudz laika ir izšķiests, sakaru operators Džo Alens viņam apliecināja, ka šis paraugs ir ļoti svarīgs, jo tas bija dziļākais līdz šim iegūtais Mēness grunts paraugs. Vēlāk uz Zemes eksperti šajā 2,4 metrus garajā parauga kolonnā saskaitīja 58 dažādus slāņus ar biezumu no 0,5 cm līdz 21 cm. Vislielāko interesi izraisīja dziļie slāņi, kas miljoniem gadu nebija pakļauti kosmiskajiem stariem. Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kopš abi astronauti bija nokāpuši uz Mēness virsmas, un nozīmēja, ka plānotais pakalnu grupas apmeklējums, kas pazīstams kā Ziemeļu komplekss, bija jāatceļ. Hjūstona lūdza viņus sākt virzīties uz Hedlija Rilles malu, šoreiz uz ziemeļrietumiem no nosēšanās vietas.

Īsi pirms rilles sasniegšanas astronauti veica nelielu pieturu (Station 9), lai savāktu paraugus pie maza jauna krātera, kas, iespējams, bija jaunākais no visiem tolaik pētītajiem krāteriem uz Mēness. 13 minūtēs Skots un Ērvins nobrauca 2,2 km, līdz Mēness modulim taisnā līnijā bija 1,6 km. Darbs pie krātera ilga tieši 15 minūtes, pēc tam viņi devās uz Hedlijas Rilli. Pēc dažiem simtiem metru astronauti apstājās (Station 9А). Kad mobilis bija novietots drošā attālumā no rilles malas, Skots un Ērvins sāka fotografēt. Skots nepamanīja akmeni, paklupa un nokrita. Ērvins steidzās palīgā, bet komandieris pats paspēja piecelties. Pēc tam viņi sāka vākt ģeoloģiskos paraugus. Šajā pieturā Skots un Ērvins strādāja gandrīz 54 minūtes.

Iekāpjot mobilī, Ērvins pamanīja, ka saule kļūst arvien karstāka, un ka viņam skafandrā ir siltāk nekā iepriekšējā dienā. Skots apstiprināja, ka jūtas tāpat. Saule jau atradās 39° virs horizonta, un temperatūra uz grunts virsmas bija 70 °C. Tālāk astronautiem bija jābrauc dažus simtus metru uz ziemeļiem gar rilles malu un jāveic vēl viena ļoti īsa pietura tikai fotografēšanai, lai speciālistiem būtu Hadlijas Rilles pretējās sienas stereoattēls. Hjūstona vēlējās, lai viņi atgrieztos mēness modulī 45 minūšu laikā, neapmeklējot Ziemeļu kompleksu. Līdz startam bija palikušas tikai piecarpus stundas. Skots un Ērvins nobrauca apmēram trīssimt metru un apstājās (Station 10). Šeit viņi pavadīja 12 minūtes, un tad devās atpakaļceļā. Trešais un pēdējais Apollo 15 apkalpes brauciens ar Lunar Rover ilga 1 stundu 57 minūtes, tika veikta 5 km 100 m distance, savākti 27,3 kg iežu paraugi. Misijas vadības centrs astronautiem paziņoja, ka nav nepieciešams visu parauga serdi sadalīt, pietiek ar divu posmu atdalīšanu no pārējiem diviem.

Iziešanas beigās Skots veica pastmarku dzēšanu uz Mēness, izmantojot parasto pasta zīmogu un tintes paliktni. Uz pastmarkas bija rakstīts: "Amerikas Savienotās Valstis kosmosā. Sasniegumu desmitgade" un uz pasta zīmoga: "1971. gada 2. augusts, pirmā izdošanas diena". Zīmogs nebija ļoti skaidrs, un Skots veica otro mēģinājumu, taču ar tādu pašu panākumu. Tad Ērvins ieteica uztaisīt cimda īkšķa nospiedumu. Skots veica dažus "putekļainus" nospiedumus.

Pēc tam Skots veica eksperimentu televīzijas kameras priekšā, izmantojot spalvu un āmuru, lai demonstrētu Galileja teoriju, ka visi objekti noteiktā gravitācijas laukā krīt vienādā ātrumā neatkarīgi no masas, ja nav aerodinamiskās pretestības. Viņš vienlaicīgi nometa āmuru un spalvu; niecīgās Mēness atmosfēras dēļ spalvai nebija nekādas pretestības, un tā 1,3 sekunžu laikā sasniedza Mēness virsmu vienlaikus ar āmuru. Tā bija Džo Alena ideja, un tā bija daļa no centieniem atrast neaizmirstamu populārzinātnisku eksperimentu, ko veikt uz Mēness, līdzīgi kā Šeparda sitieniem ar golfa bumbiņām.

Apollo 15 bija pirmā ekspedīcija, kam bija plānots televīzijas tiešraidē demonstrēt pacelšanās pakāpes palaišanu no Mēness. Skots bija novietojis Lunar Rover dažus simtus jardu uz austrumiem no Falcon, lai saules stari neiekļūtu objektīvā.

Astronauti mēness moduļa kabīnē iekrāva visu uz Zemi ņemamo. Tika nolemts uz grīdas, dzinēja korpusa priekšā, novietot trīs nedalītas minerālu parauga daļas. Trešā iziešana uz Mēness virsmas ilga 4 stundas 49 minūtes 50 sekundes. Kopējais laiks, ko Apollo 15 astronauti pavadīja uz Mēness ārpus kuģa, bija 18 stundas 34 minūtes 46 sekundes. Viņi bija savākuši 77 kg grunts paraugu.

 

Pēc mēness moduļa aizlidošanas Vordens iedarbināja Endeavour dzinēju, lai paceltu kosmosa kuģi augstākā orbītā. Vordens bija aizņemts ar uzdevumiem, kas viņam bija jāpaveic vienatnē: fotografējot un darbinot instrumentus zinātnisko instrumentu moduļa (SIM) nodalījumā. SIM bija gamma staru spektrometrs, kas uzstādīts uz izlices gala, rentgenstaru spektrometrs un lāzera altimetrs, kas daļēji sabojājās. Divas kameras — zvaigžņu kamera un metriskā kamera — kopā veidoja kartēšanas kameru, ko papildināja panorāmas kamera, kas iegūta no militārās izlūkošanas tehnoloģijām. Altimetrs un kameras ļāva noteikt precīzu laiku un vietu, no kuras tika uzņemti attēli. Nodalījumā bija arī alfa daļiņu spektrometrs, ko varēja izmantot, lai noteiktu Mēness vulkānisma pierādījumus, un masas spektrometrs, arī uz izlices, cerot, ka to neietekmēs piesārņojums no kuģa. Vordens ne vienmēr varēja panākt, lai izlice ievilktos.

Bija plānots, ka Endeavour lidos pāri nosēšanās vietai plānotās nosēšanās brīdī, taču Vordens nevarēja saskatīt Falcon, un to pamanīja tikai pēc viena apriņķojuma. Viņš arī vingroja, lai izvairītos no muskuļu atrofijas, un Hjūstona viņu informēja par Skota un Ērvina aktivitātēm uz Mēness virsmas. Panorāmas kamera reizēm niķojās, taču sniedza pietiekami daudz attēlu bez veiktas īpašas pielāgošanas. Vordens uzņēma daudzas fotogrāfijas caur komandmoduļa iluminatoriem, bieži vien ar regulāriem intervāliem. Vordena novērojumi un fotogrāfijas ļautu pieņemt lēmumu nosūtīt Apollo 17 uz Taurus-Littrow ieleju, lai meklētu pierādījumus par vulkānisko darbību.

SIM nodalījuma eksperimentu rezultāti ietvēra secinājumus, kas iegūti no rentgenstaru spektrometra savāktajiem datiem, ka fluorescējošā rentgenstaru plūsma bija lielāka, nekā paredzēts, un ka Mēness augstienes bija bagātākas ar alumīniju nekā jūras. Endeavour bija slīpākā orbītā nekā iepriekšējās misijās, un Vordens redzēja pazīmes, kas iepriekš nebija zināmas, papildinot fotogrāfijas ar rūpīgiem aprakstiem.

Brīdī, kad Skots un Ērvins bija gatavi pacelties no Mēness virsmas un atgriezties, Endeavour orbīta bija nobīdījusies Mēness rotācijas dēļ, un bija nepieciešama plaknes maiņas manevrs, lai nodrošinātu, ka komandmoduļa orbīta atrodas tādā pašā plaknē kā mēness moduļa, kad tas pacēlās no Mēness. Vordens paveica 18 sekunžu dzinēja iedarbināšanu.

 

Falcon pacēlās no Mēness 2. augustā 17:11:22 UTC pēc uz Mēness virsmas pavadītām 66 stundām un 55 minūtēm. Saslēgšanās ar komandmoduli notika nepilnas divas stundas vēlāk. Pēc tam, kad astronauti pārnesa paraugus un citus priekšmetus no Falcon uz Endeavour, mēness modulis tika aizvērts, atvienots un novadīts no orbītas, lai ietriektos Mēness virsmā. Šo triecienu reģistrēja iepriekšējo Apollo misiju atstātie seismometri. MM atvienošana sarežģījās, jo radās problēmas ar hermētiskumu, tāpēc bija nepieciešams aizkavēt mēness moduļa izmešanu.

Apkalpe pavadīja nākamās divas dienas, strādājot pie zinātniskajiem eksperimentiem, tostarp vairāk Mēness novērojumu no orbītas. Neilgi pirms Mēness orbītas atstāšanas no SIM nodalījuma tika palaists pavadonis PFS-1 (Particles and Fields Subsatellite), kā galvenie mērķi bija izpētīt Mēness plazmas, daļiņu un magnētiskā lauka vidi un kartēt Mēness gravitācijas lauku.

4. augustā 21:22:45 UTC Endeavour veica 2 minūšu 21 sekundi ilgu dzinēja iedarbināšanu un atstāja Mēness orbītu. Nākamajā dienā, atceļā uz Zemi, Vordens veica 39 minūšu iziešanu kosmosā, lai savāktu filmu kasetes no servisa moduļa zinātnisko instrumentu moduļa nodalījuma, palīdzot Ērvinam, kurš palika stāvot komandmoduļa lūkā. Aptuveni 317 000 km attālumā no Zemes tā bija pirmā "dziļā kosmosa" ārpuskuģa aktivitāte, kas tika veikta lielā attālumā no kāda debess ķermeņa.

7. augustā, tuvojoties Zemei, tika atmests servisa modulis, un komandmodulis iegāja Zemes atmosfērā. Lai gan viens no trim izpletņiem neatvērās, iespējams, tika bojāts, kad kosmosa kuģis izplūda degvielu, drošai nolaišanai bija nepieciešami tikai divi (viens papildu nodrošināšanai). Pēc nolaišanās Klusā okeāna ziemeļdaļā komandmodulis un apkalpe tika nogādāti uz glābšanas kuģi USS Okinawa. Lidojums ilga 12 dienas, 7 stundas, 11 minūtes un 53 sekundes.

 

Neskatoties uz veiksmīgo misiju, apkalpes karjeru aptraipīja darījums, ko viņi bija noslēguši pirms lidojuma par pasta aplokšņu nogādāšanu uz Mēnesi apmaiņā pret 7000 dolāriem katram, ko viņi plānoja atvēlēt saviem bērniem. Valters Eiermans, kuram bija daudzi profesionāli un sociāli kontakti ar NASA darbiniekiem un astronautu korpusu, bija starpnieks starp astronautiem un Rietumvācijas pastmarku tirgotāju Hermanu Zīgeru, un Skots kosmosa kuģī paņēma apmēram 400 aploksnes; pēc tam tās tika pārvietotas uz Mēness kabīni. Uz Mēness astronauti tās dzēsa. Pēc atgriešanās uz Zemes 100 aploksnes tika nodotas Eiermanam, kurš tās nodeva Zīgeram, saņemot komisiju. No Sleitona nebija saņemta nekāda atļauja ņemt līdzi aploksnes, kā būtu bijis jābūt.

100 aploksnes tika pārdotas Zīgera klientiem 1971. gada beigās, par katru saņemot aptuveni 1500 USD. Saņēmuši norunātos maksājumus, astronauti tos atgrieza un nekādu kompensāciju nepieņēma. 1972. gada aprīlī Sleitons uzzināja, ka uz Mēnesi bez atļaujas ir vestas aploksnes, un noņēma visus trīs kā Apollo 17 rezerves apkalpi. Lieta kļuva atklāta 1972. gada jūnijā, un trīs astronauti saņēma rājienu; neviens vairs netika pielaists lidojumiem kosmosā. Izmeklēšanas laikā astronauti nodeva tās aploksnes, kas joprojām bija viņu īpašumā; pēc tam, kad Vordens iesniedza prasību, tās tika atgrieztas 1983. gadā, ko žurnāls Slate uzskatīja par attaisnojumu.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Apollo 15.
• Apollo 15 NASA Goddard Space Flight Center
• Apollo 15 Mission Report Arhivēts 2020. gada 8. augustā, Wayback Machine vietnē. NASA
• Apollo 15 Mission Lunar and Planetary Institute