Sūkļi

Sūkļi Porifera (Grant & Todd, 1836)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Apakšvalsts	Parazoji (Parazoa)
Tips	Sūkļi (Porifera)
Iedalījums
Kaļķsūkļi (Calcarea) Spongīnsūkļi (Demospongiae) Stikla sūkļi (Hexactinellida) Sklerosūkļi (Sclerospongiae)
Sūkļi Vikikrātuvē

Sūkļi (Porifera) ir bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips. Tie ir nekustīgi, pie substrāta pieaugoši, vienpatņi vai koloniāli dzīvnieki, kas dzīvo jūrās vai saldūdens baseinos. Tie ir sastopami visos pasaules jūras ūdeņos, sākot ar polārajiem un beidzot ar tropu ūdeņiem^[1]. Lielākā daļa mīt mierīgos, tīros ūdeņos, jo netīri ūdeņi aizsprosto sūkļu poras. Tādā veidā sūklim ir traucēta barošanās un elpošana^[2]. Parasti sūkļi ir atrodami uz cietām virsmām kā akmeņi, klintis, bet dažas sugas spēj piestiprināties pie mīkstām virsmām kā augu saknēm^[3].

Vēsajos ūdeņos sūkļi aug bagātīgi, bet to sugu dažādība ir ierobežota. Tropu ūdeņos sūkļu sugas ir ļoti dažādas, toties to augšana ir traucēta, tā kā tropu ūdeņos ir dzīvnieki, kas barojas ar sūkļiem^[4]. Polārajos ūdeņos visbiežāk redzamie sūkļi ir stikla sūkļi, jo to vienkāršajai konstrukcijai pietiek ar nabadzīgajiem barības resursiem. Toties tropu ūdeņos bagātīgi aug spongīnsūkļi un kaļķsūkļi.

Dažreiz pie sūkļiem pieskaita arī izmirušu jūras bezmugurkaulnieku senkausaiņu tipu (Archaeocyatha), dzīvnieki bija plaši izplatīti kembrija perioda laikā. Kā fosilijas atrod to kaļķa, parasti koniskas vai cilindriskas formas skeletus, kas sastāv no dubulti griezta konusa, kas veidots ap centrālo dobumu, iekšējo un ārējo konusu satur kopā šķērssienas. Visas skeleta sieniņas ir sietveidīgi perforētas. Ir sastopami gan vientuļi kausi, gan kausu kolonijas.

Sūkļi ir vieni no primitīvākiem daudzšūnu organismiem. Sūkļiem nav nervu šūnu un gremošanas sistēmas. Tie barojas, filtrējot ūdeni, un ir specializējušies sēdošam dzīvesveidam. Lielākai daļai daudzšūnu organismu bāzes šūna spēj transformēties par speciālu šūnu, toties sūkļi ir unikāli ar spēju specializētu šūnu transformēt cita veida specializētā šūnā. Sūkļiem ir divi šūnu slāņi - ārējais (pinakocīti un porocīti) un iekšējais (hoanocīti), kas izklāj sūkļa kanālus un kameras, un caurauž želejveidīgo mezogleju. Mezoglejā atrodas dažādi šūnu elementi - balsta (kollencīti), skeleta (sklerocīti), kustīgie (amebocīti), nediferencētie (arheocīti) un dzimumšūnas. Sūkļiem ir neorganisks (kaļķa vai krama), organisks (spongija) vai jaukts (krama - ragvielas) skelets. Attīstība notiek ar dīgļlapu inversiju.

Sūkļi pārstāv senāko dzīvnieku "ciltskoka" atzaru. Kaut arī to šūnas ir specializējušās konkrētu uzdevumu veikšanai, piemēram, barības satveršanai no ūdens vai vairošanās procesam, tomēr tās nav organizētas audos. Skelets sastāv no orgniskām šķiedrām un minerāliem - kaļķa vai krama. Minerāli veido adatveida vai zvaigžņveida struktūras, kuras sauc par spikulām: parasti tās saglabājas fosilā veidā. Senākie sūkļi ir zināmi no kembrija nogulumiem.

Sūkļiem ir nekustīgs dzīves veids. Lai gan ir sastopamas arī saldūdens sūkļu sugas, tomēr lielākā daļa ir sālsūdens sūkļi. Sūkļi aug, sākot ar paisuma un bēguma zonu un beidzot ar 8800 m dziļumu. Lielākā daļa sūkļu, apmēram 9000 sugu barojas ar baktērijām un citām sīkām organiskām daļiņām, kas peld ūdenī, dažas sugas uzņem fotosintēzes ceļā iegūtus mikroorganismus. Šādi sūkļi parasti saražo barību un skābekli vairāk nekā paši patērē. Ir dažas sūkļu sugas, kas dzīvo barības vielām nabadzīgos ūdeņos, un tādēļ tie ir kļuvuši plēsīgi. Šie sūkļi "medī" galvenokārt mazos vēžveidīgos dzīvniekus.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sūkļi.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)