Pussargs (futbols)

Pussargs futbolā ir spēlētājs, kuram nākas strādāt gan aizsardzībā, gan veidot uzbrukumus. Tieši no pussargu piespēlēm ir atkarīgs, vai uzbrucējiem būs momenti gūt vārtus. Arī aizsardzībā aizsargiem ir vieglāk spēlēt, ja jau pašā uzbrukuma sākumā pussargs neļauj uzbrukt pretinieku komandai.

Pussargi var pildīt arī aizsardzības lomu, izjaucot uzbrukumus, tādā gadījumā tos sauc par balsta pussargiem. Tā kā centra pussargi bieži ir ar mobilitāti un labām piespēļu spējām, viņi bieži tiek saukti par "dziļi guļošajiem pussargiem", spēles veidotājiem un par pussargiem, kuri spēlē "no kastes līdz kastei" (box-to-box). Ir arī uzbrūkošie pussargi ar ierobežotiem aizsardzības uzdevumiem.

Pussargu skaits komandā un to lomas ir atkarīgas no sastāva izvietojuma; šo spēlētāju vienība laukumā parasti tiek saukta par vidējo līniju.^[1] Šis nosaukums cēlies no tā, ka vidējās līnijas spēlētāji parasti atrodas pa vidu starp aizsardzības un uzbrucēju līnijām.

Galvenie treneri bieži norīko vienu vai vairākus pussargus, lai izjauktu pretinieku komandas uzbrukumus, savukārt citiem var tikt uzdots izveidot vārtu gūšanas iespējas, vai arī viņiem ir vienādi pienākumi starp uzbrukumu un aizsardzību. Pussargi ir spēlētāji, kuri spēles laikā parasti veic vislielāko attālumu. Pussargi ir tie, kuri visvairāk kontrolē bumbu spēles laikā, tādējādi viņi ir vieni no vislatlētiskākajiem spēlētājiem laukumā.^[2] Pussargiem bieži tiek uzticēts asistēt uzbrucējiem, lai radītu vārtu gūšanas iespējas.

Centrālie vai centra pussargi ir spēlētāji, kuru loma lielākoties ir vienādi sadalīta starp uzbrukuma un aizsardzības pienākumiem, lai kontrolētu spēli laukuma centrā un ap to. Šie spēlētāji mēģinās piespēlēt bumbu komandas uzbrūkošajiem pussargiem un uzbrucējiem, kā arī var palīdzēt savas komandas uzbrukumos, veicot ieskrējienus pretinieku soda laukumā un paši mēģināt izdarīt sitienus pa vārtiem. Viņi arī sniedz sekundāru atbalstu uzbrucējiem.

Kad pretinieku komandai ir bumba, centrālais pussargs var atkāpties, lai aizsargātu vārtus, vai virzīties uz priekšu un nospiest pretinieku, kurš ir ar bumbu, lai to atgūtu. Centra pussargs, kas aizsargā savus vārtus, var pārvietoties priekšā saviem centra aizsargiem, lai bloķētu pretinieku tālsitienus un izsekot pretinieku pussargus, kuri veic skrējienus uz vārtiem.

Izvietojumos "4–3–3" un "4–5–1" katrā tiek izmantoti trīs centrālie pussargi. Izvietojumā "4–4–2" var izmantot divus centrālos pussargus,^[3] bet izvietojumā "4–2–3–1" viens no diviem "dziļākiem" pussargiem var būt centrālais pussargs. Izcili centra pussargi ir pazīstami ar savu spēju vadīt spēli, kad viņu komandai ir bumba, diktējot spēles tempu no laukuma centra.

Termins "no kastes līdz kastei" (box-to-box) pussargs attiecas uz centra pussargiem, kuriem ir liels darba apjoms un, kuriem ir labas visaptverošas spējas, kas padara viņus prasmīgus gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.^[6] Tāpēc šie spēlētāji var spēlēt gan savā laukuma pusē, lai veiktu izklupienus un bloķētu sitienus, kā arī skriet ar bumbu uz priekšu uz pretinieka laukuma pusi, lai mēģinātu gūt vārtus.^[7]

Daži ievērojami šo pussargu piemēri ir Lotārs Mateuss, Klarenss Zēdorfs, Bastians Šveinšteigers, Stīvens Džerards, Johans Nēskenss, Sokratess, Jaja Turē, Parks Dži-sungs, Patriks Vieira, Frenks Lempards, Braiens Robsons un Rojs Kīns.^[8]

Itāļu futbolā termins mezzala (burtiski tulkojot "pusspārns" vai "pusspārnieks") tiek izmantots, lai apzīmētu vienu vai divus centrālos pussargus, kuri spēlē katrā vai nu balsta pussarga un/vai saspēles vadītāja pusē. Šis spēlētājs bieži vien ir ātrs, ar lielu darba apjomu un uzbrūkoši noskaņots pussargs, ar labām prasmēm un izteiktām uzbrukuma spējām. Angļu valodā šis termins tiek uzskatīts par pussarga lomas "no kastes līdz kastei" variantu.^[9][10][11]

Ar šo parasti tiek apzīmēts spēlētājs, kurš ir kā komandas "sirds". Šis spēlētājs pilda gan uzbrukuma, gan aizsardzības pienākumus, bet galvenais uzdevums ir kontrolēt spēles tempu. Piemēram, Čavi no 2008. līdz 2012. gadam bija Spānijas izlases 8. numurs. Tiki Taka ēra bija vieta, kur uzplauka "8. numurs". Piemēram, ja jūs būtu "8. numurs" Žuzē Mouriņu vadībā, jūsu uzdevums būtu paātrināt spēli, tomēr, ja jūs būtu Pepa Gvardiolas, Visentes del Boskes, Johana Kruifa vai Zinedīna Zidāna vadībā, jūs spēlētu dziļāk laukumā vai vairāk kā centra pussargs, kura uzdevums ir palēnināt spēli. Piemēri šo galveno treneru vadībā būtu attiecīgi Čavi, pats Gvardiola, kad vēl spēlēja un Luka Modričs.

Kreisās un labās malas pussargu loma ir līdzsvarota starp uzbrukumu un aizsardzību, kamēr viņi uzbrucējus apgādā ar daudz centrējumiem. Viņi spēlē tuvāk laukuma malām. Šie spēlētāji var centrēt bumbu pretinieka soda laukumā, lai radītu vārtu gūšanas iespējas saviem komandas biedriem, bet aizstāvoties viņi var izdarīt spiedienu uz pretiniekiem.^[15]

Mūsdienās sastāvi, kuros ir kreisās un labās malas pussargi, ir "4–4–2", "4–4–1–1", "4–2–3–1" un "4–5–1".^[3]

Divi ievērojami šīs pozīcijas spēlētāji ir Deivids Bekhems un Raiens Gigss.^[16]

Balsta pussargi ir spēlētāji, kuri koncentrējas uz savas komandas vārtu drošību. Šie spēlētāji var aizsargāt zonu savas komandas aizsardzības priekšā vai segt konkrētus pretinieku uzbrucējus.^[17][18][19] Balsta pussargi var arī pāriet uz malējā aizsarga vai centra aizsarga pozīcijām, ja šie spēlētāji virzās uz priekšu, lai pievienotos uzbrukumam.^[20][21] Labam balsta pussargam ir nepieciešama laba pozicionēšanās spēja, pretinieka spēles paredzēšana, spēja segt pretinieku, veikt izklupienus, pārtvert piespēles un liela izturība un spēks.^[22]

Iznīcinātājs (destroyer) parasti ir atbildīgs par izklupienu izdarīšanu, bumbas kontroles atgūšanu un bumbas sadalīšanu ar spēles veidotāju, savukārt spēles veidotājs ir atbildīgs par bumbas kontroli un bumbas kustību, bieži vien ar garām piespēlēm uz sāniem.

No agrākiem piemēriem pie šādiem spēlētājiem pieder tādi kā Obdulio Varela, Nobijs Stailss, Herberts VimmersMarko Tardelli, savukārt vēlāki piemēri ir Klods Makelele, Havjers Maskerano un Serhio Busketss, lai gan vairākiem no šiem spēlētājiem bija arī cita veida pussargu īpašības, un tāpēc viņi nebija aprobežoti ar vienu lomu.^{[nepieciešama atsauce]}

"Dziļi guļošais" spēles veidotājs (deep-lying playmaker) vai "klejojošais desmitnieks" (Strolling 10) ir balsta pussargs, kurš vairāk specializējas prasmēs spēlēt ar bumbu, piemēram, dot piespēles, nekā aizsardzības prasmēs, kā, piemēram, izklupienu veikšanā.^[23] Kad šim spēlētājam ir bumba, viņš var mēģināt veikt tālas vai sarežģītas piespēles. Šis spēlētājs var mēģināt veidot savas komandas spēles tempu, saglabāt bumbas kontroli vai veidot izspēles ar īsām apmaiņām, vai arī mēģināt piespēlēt tālu piespēli centra uzbrucējam vai malējam uzbrucējam.^[23][24][25] Itālijā šāds spēlētājs ir pazīstams kā regista, savukārt Brazīlijā tas ir pazīstams kā meia-armador.

Uzbrūkošais pussargs ir pussargs vai uzbrūkošs spēlētājs, kurš parasti atrodas starp centrālo pussargu un komandas uzbrucējiem un, kuram galvenokārt ir uzbrucēja loma.^[26]

Dažus uzbrūkošos pussargus sauc par trequartista vai fantasista (itāļu: trīs ceturtdaļu speciālists, tas ir, radošs spēles veidotājs starp uzbrucējiem un vidējo līniju), kuri parasti ir mobili, radoši un ļoti prasmīgi spēlētāji, kas pazīstami ar savu veiklo pieskārienu, tehniskajām spējām, dribla prasmēm, vīziju, spēju izdarīt sitienus no liela attāluma un piespēļu meistarību.

Tomēr ne visi uzbrūkošie pussargi ir trequartistas – daži uzbrūkošie pussargi būtībā ir palīguzbrucēji, kas kalpo, lai pieturētu bumbu vai iedotu pēdējo piespēli, tas ir, zemuzbrucēji.^[27] Tāpat kā jebkuram uzbrūkošajam spēlētājam, uzbrūkošā pussarga loma ir spēja radīt vietu uzbrukumam.^[28]

Atbilstoši izvietojumam laukumā, uzbrūkošos pussargus var iedalīt kreisā, labā un centrālā uzbrūkošā pussarga lomās, bet pats galvenais – viņi spēlē aiz uzbrucējiem. Centrālo uzbrūkošo pussargu var saukt par spēles veidotāju vai 10. numuru (saistībā ar 10. numura spēlētāju šajā pozīcijā).^[29][30]

Šie spēlētāji parasti kalpo kā komandas uzbrukuma balsts. Uzbrūkošais pussargs ir svarīga pozīcija, kurā spēlētājam ir jābūt izcilām tehniskajām spējām piespēļu un dribla ziņā, un, iespējams, vēl svarīgāk, spēja nolasīt pretinieka aizsardzību, lai uzbrucējam nodotu piespēles "cauri" aizsardzībai.

Šī pussarga galvenā loma ir radīt labas sitienu un vārtu gūšanas iespējas, izmantojot izcilu vīziju, kontroli un tehniskās prasmes, veicot centrējumus un izdarot piespēles "starp" aizsargiem. Viņi var arī mēģināt izveidot sitiena iespējas paši sev, veicot driblu, vai arī saspēlējoties ar komandas biedru. Uzbrūkošie pussargi var arī veikt ieskrējienus pretinieku soda laukumā, lai izdarītu sitienu pēc cita komandas biedra piespēles.^[1]

Šie spēlētāji bieži vien ir komandas zvaigznes un bieži valkā 10. numuru. Daži šādu spēlētāju piemēri ir Ziku, Frančesko Toti, Kevins de Breine un Martins Ēdegors.

Ir arī vēl "fleksiblāki" šāda veida spēlētāji, kā Zinedins Zidāns, Rui Košta, Andress Injesta, Huans Rikelme, Davids Silva un Luīza Kadamuro. Šie spēlētāji var kontrolēt spēles tempu dziļākās laukuma zonās, vienlaikus spējot virzīties uz priekšu un izdarīt piespēles, kas pārrauj konkrētās pozīcijas līniju.^{[31][32][33][34][35]}

Mesutu Ezilu var uzskatīt par klasisko desmitnieku (classic 10).

Mūsdienu futbolā termins "spārna" spēlētājs (winger) attiecas uz spēlētāju, kurš nav aizsargs un spēlē laukuma kreisajā vai labajā pusē. Šie noteikumi var attiekties uz kreiso vai labo pussargu, kreiso vai labo uzbrūkošo pussargu, vai kreiso vai labo uzbrucēju.^[36] Kreisās vai labās malas aizsargus, piemēram, malējos aizsargus vai pilnos aizsargus, parasti nesauc par "spārna" spēlētājiem.

GK

CB

CB

RB

LB

RWB

LWB

DM

DM

RM

LM

CM

CM

RAM

LAM

CAM

CAM

RW

LW

CF

CF

Players in the bold positions can be referred to as wingers.

19. gadsimta beigās populārajā izvietojumā 2–3–5, "spārna" spēlētāji lielākoties palika laukuma robežu tuvumā, un viņiem bija paredzēts centrēt bumbu komandas uzbrucējiem.^[37] Tradicionāli, "spārna" spēlētāji bija tikai uzbrūkošie spēlētāji, un viņiem nebija paredzēts iesaistīties aizsardzībā. Tas sāka mainīties sešdesmitajos gados. 1966. gada Pasaules kausa izcīņā, Anglijas izlases treneris Alfs Remzijs neizvēlējās "spārna" spēlētājus, sākot no ceturtdaļfināla. Šī komanda bija pazīstama kā "Wingless Wonders", kas noveda līdz modernajam 4–4–2 formējumam.^[38][39]

Vēl prasīgāka ir malējā aizsarga loma, kur tiek sagaidīts, ka spēlētājs nodrošinās gan aizsardzību, gan uzbrukumu.^[40] Ir zināms, ka itāļu galvenais treneris Antonio Konte izmanto "spārna" spēlētājus, kuri darbojas kā malējie aizsargi, piemēram, viņa 3–5–2 un 3–4–3 izvietojumos.^[41]

Reizēm "spārna" spēlētāja lomu var ieņemt arī cita veida spēlētājs. Piemērs ir Mario Mandžukičs, "Juventus" galvenā trenera Masimiliano Allegri vadībā, 2016.–2017. gada sezonā; parasti viņš spēlē kā uzbrucējs, bet tā vietā tika izmantots kreisajā flangā, un viņam bija jāuzvar gaisa divcīņās, jāpietur bumba un jāizveido vieta, kā arī tika uzdots "presingot" pretinieku spēlētājus.^[42]

Mūsdienās "spārna" spēlētājs parasti ir uzbrūkošs pussargs, kurš atrodas plašā pozīcijā netālu no laukuma malējās līnijas.^[36]

Pie tipiskām "spārna" spēlētāja spējām pieder:

• Tehniska prasme pārspēt aizsargu situācijā viens pret vienu.
• Temps, lai pārspētu aizsargu situācijā viens pret vienu.
• Centrēšanas prasmes.
• Labas piespēļu spējas un nosvērtība, noturēt bumbu, atrodoties pretinieka teritorijā.
• Mūsdienīgam "spārna" spēlētājam jāprot spēlēt jebkurā no malām, lai pielāgotos ātrajām taktiskajām izmaiņām, ko pieprasa treneris.

Vietas atradējs (vācu: Raumdeuter) ir vienkārša loma, kuras uzdevums ir pozicionēt sevi vārtu gūšanas pozīcijā, kamēr malējais uzbrucējs novērš spēlētāju uzmanību no "vietas atradēja". Ievērojami piemēri ir Tomass Millers, Dele Alli un Tims Kehils.