Laplata (upe)
| Laplata | |
|---|---|
| spāņu: Río de la Plata | |
 | |
  izteka ieteka | |
| Satekupes | Parana un Urugvaja 34°0′5″S 58°23′37″W / 34.00139°S 58.39361°W |
| Ieteka | Atlantijas okeāns 35°40′0″S 55°47′0″W / 35.66667°S 55.78333°WKoordinātas: 35°40′0″S 55°47′0″W / 35.66667°S 55.78333°W |
| Baseina valstis | Argentīna, Bolīvija, Brazīlija, Paragvaja, Urugvaja |
| Garums | 290 km |
| Iztekas augstums | 0 m |
| Ietekas augstums | 0 m |
| Kritums | 0 m |
| Vidējā caurtece | 22 000 m³/s (grīva) |
| Baseina platība | 4 144 000 km² |
 Laplata Vikikrātuvē
| |
Laplata (spāņu: Río de la Plata) ir Paranas un Urugvajas satekestuārs Dienvidamerikas dienvidaustrumos. Tek pa Argentīnas un Urugvajas robežu un ietek Atlantijas okeānā. Garums ap 290 km, platums — no 2 km pie satekas līdz 220 km grīvā, vidējais dziļums — ap 10—20 m.[1] Dažkārt tiek uzskatīta par Atlantijas okeāna līci vai malas jūru. Upes plūdumu, kur sajaucas saldūdens ar jūras ūdeni, visā garumā ietekmē paisums. Upes krasti biezi apdzīvoti, lielākās apdzīvotās vietas krastos ir Buenosairesa un Laplata Argentīnā un Montevideo Urugvajā.
Portugāļu jūrasbraucēji bija pirmie eiropieši, kas 1513. gadā atklāja Laplatu. Pirmie to izpētīja spāņi Huana Diasa de Solisa vadībā 1516. gadā jūras šauruma starp Atlantijas un Kluso okeānu meklējumos un nosauca par Saldo jūru (Mar Dulce). Padziļinātu šī estuāra (grīvlīča) izpēti no 1526. līdz 1529. gadam veica venēciešu kuģotājs Sebastians Kabots. Tirgojoties ar vietējiem gvaranu indiāņiem, Kabots ieguva vairākus sudraba priekšmetus un upi nosauca tagadējā vārdā — par Sudraba upi.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 413. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Laplata.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|