Kazaki

Donas kazaka Kozmas Krjučkova 1914. gada fotogrāfija

Kazaki (krievu: kазаки) jeb kozaki^[1] (ukraiņu: козаки no tatāru: Qazaklar — 'brīvcilvēki') ir pamatā austrumslāvu etnosociāla grupa, kas iesākumā dzīvoja Austrumeiropas dienvidu stepēs (Donas un Dņepras lejtecēs), mūsdienu Ukrainas un Krievijas Federācijas teritorijās. Vēstures gaitā izplatījās arī Pievolgā, Ziemeļkazahijā un Sibīrijā. Kazakiem ir būtiska ietekme gan ukraiņu, gan krievu nāciju attīstībā.

Vēsture

Kazaku izcelsme ir neskaidra. Pirmoreiz viņi kā atsevišķs sabiedrības slānis parādījās 16. gadsimta sākumā, apgabalos starp Lietuvas dižkunigaitijas un Krimas hanistes pārvaldītajām teritorijām, veidodami teritoriālas militāras struktūras un baudot autonomiju. 16. gadsimta vidū konsolidējās Zaporižjas Seča (ukraiņu: Військо Запорозьке), kas kalpoja par vienu no ukraiņu nācijas veidošanās centriem. Militārisma un savas neatkarības dēļ kazaki bieži bija vieni no galvenajiem spēkiem pret centrālo varu vērstajās sacelšanās (Razina, Bulavina un Pugačova sacelšanās). Ar kazaku palīdzību Krievijas cariste 17. gadsimtā uzsāka Sibīrijas kolonizēšanu. 18. gadsimta beigās kazaki kļuva par juridiski definētu sabiedrības slāni (сословие) ar savām tiesībām un speciālām karaspēka daļām (parasti kavalēriju). Cita starpā kazaku karaspēka daļas kļuva bēdīgi slavenas 1905. gada revolūcijas apspiešanas laikā Latvijā.

Krievijas pilsoņu kara laikā kazaki bija vieni no Baltās kustības galvenajiem balstiem (kaut bija arī sarkanie kazaki), tāpēc kazaki tika pakļauti nežēlīgām represijām.

Otrā pasaules kara laikā kazaki cīnījās gan PSRS pusē, gan nacistiskās Vācijas pusē, gan Japānas impērijas armijas sastāvā (Asano brigāde u. c.). Ādolfs Hitlers un viņa tuvākā vide pieturējās pie teorijas, ka kazaki ir gotu pēcteči un tāpēc pieder pie āriešu rases. Pēc karadarbības beigām Eiropā no britu okupācijas karaspēka ieņemtās Austrijas teritorijas kazaki tika izdoti padomju NKVD iestādēm (ieskaitot tos, kas nekad nav bijuši PSRS pilsoņi). Pēc nodošanas padomju valdībai padomju tiesa kazaku ģenerāļus atzina par kara noziedzniekiem un sodīja ar nāvi, bet pārējiem kopā ar ģimenēm piesprieda dažādus cietumsodus. Daži kazaki 1955. gadā tika amnestēti.

Pēc PSRS sabrukuma kazaku tradicionālajos apgabalos notika kazaku organizāciju atdzimšana un kazaku pašpārvaldes rašanās. Krievijas Federācijas armijā atjaunotas kazaku karaspēka daļas. Mūsdienu Baltkrievijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Ukrainā, Krievijā un citās valstīs ir daudzas kazaku biedrības.