Dziļo vēnu tromboze

Šis raksts ir slikti iztulkots. Iespējams, tulkojums ģenerēts ar tulkošanas programmatūru, vai arī tulks slikti pārvalda vienu no valodām. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Dziļo vēnu tromboze
Citi nosaukumi	Dziļo vēnu tromboze
DVT labajā kājā ar pietūkumu un apsārtumu
Specialitāte	Dažādi
Simptomi	Sāpes, pietūkums, apsārtums, paplašinātas vēnas skartajā ekstremitātē[1]
Riska faktori	Nesenā operācija, vecāks vecums, aktīvs vēzis, aptaukošanās, infekcija, iekaisuma slimības, antifosfolipīdu sindroms, personīgā vēsture vai ģimenes anamnēze ar vēnu tromboembolismu (VTE), ievainojumi , trauma, kustības un aktivitātes trūkums, pretapaugļošanās tabletes, grūtniecība un periods pēc dzemdībām, ģenētiskie faktori[2][3]
Diagnostikas metode	Ultrasonogrāfija[4]
Diferenciāldiagnoze	Celulīts, plīsusi Beikera cista, hematoma, limfātiskā tūska, hroniska vēnu mazspēja, u.c.
Profilakse	Biežas pastaigas, ikru muskuļu vingrinājumi, veselīga ķermeņa svara uzturēšana, antikoagulanti (asins šķidrinātāji), intermitējoša pneimatiskā kompresija, graduētas kompresijas zeķes, aspirīns[5][6]
Ārstēšana	Antikoagulācija, uz katetru vērsta trombolīze
Medikamenti	Tiešais perorālais antikoagulants (TPOAK), zemas molekulmasas heparīns, fondaparinukss, nefrakcionēts heparīns, varfarīns
Biežums	No 0,8–2,7 uz 1000 cilvēkiem gadā, bet Ķīnā un Korejā iedzīvotāju skaits ir zem šī diapazona[7]

Dziļo vēnu tromboze (DVT) ir asins recekļa (tromba) veidošanās dziļajā vēnā, visbiežāk kājās vai iegurnī.^[8] Mazākums DVT, aptuveni 4—10%, rodas rokās.^[9] Simptomi var būt sāpes, pietūkums, apsārtums un palielinātas vēnas skartajā zonā, bet dažas DVT ir bez simptomiem.^[1] Visbiežāk dzīvībai bīstamā problēma saistībā ar DVT ir trombu embolizācijas iespēja (atdalīšanās no vēnām), pārvietošanās kā embolija caur sirds labo pusi un nonākšana plaušu artērijā, kas piegādā asinis plaušām. To sauc par plaušu emboliju (PE). DVT un PE ietver vēnu trombembolijas (VTE) sirds un asinsvadu slimības.^[10] Apmēram divas trešdaļas VTE izpaužas tikai kā DVT, un viena trešdaļa izpaužas kā PE ar DVT vai bez tās.^[11] Visbiežāk sastopamā ilgstošā DVT komplikācija ir posttrombotiskais sindroms, kas var izraisīt sāpes, pietūkumu, smaguma sajūtu, niezi un smagos gadījumos čūlas.^[4] Atkārtota VTE rodas aptuveni 30% pacientu desmit gadu laikā pēc sākotnējās VTE.^[2]

DVT veidošanās mehānisms parasti ietver kombināciju, kurā ir samazināta asins plūsma, palielināta tieksme uz asinsreci, izmaiņas asinsvadu sieniņās un iekaisums.^[12] Riska faktori ietver nesenu operāciju, vecāku vecumu, aktīvu vēzi, aptaukošanos, infekciju, iekaisuma slimības, antifosfolipīdu sindromu, VTE personīgo vēsturi un ģimenes vēsturi, ievainojumus, traumas, kustības un aktivitāšu trūkumu, pretapaugļošanās līdzekļus, grūtniecību un periodu pēc dzemdībām. VTE ir spēcīga ģenētiskā sastāvdaļa, kas veido aptuveni 50 līdz 60% no VTE rādītāju mainīguma.^[3] Ģenētiskie faktori ietver ne-O asinsgrupu, antitrombīna, C proteīna un S proteīna trūkumus un Leidena V faktora un protrombīna G20210A mutācijas. Kopumā ir identificēti desmitiem ģenētisko riska faktoru.^[3][13]

Cilvēkus, kuriem ir aizdomas par DVT, var novērtēt, izmantojot prognozēšanas noteikumu, piemēram, Wells rezultātu. D-dimēra testu var izmantot arī, lai palīdzētu izslēgt diagnozi vai norādītu uz nepieciešamību veikt papildu pārbaudes.^[4] Diagnozi visbiežāk apstiprina ultraskaņas diagnostika kas veikta uz aizdomīgajām vēnām.^[4] VTE ar vecumu kļūst daudz biežāka. Bērniem šis stāvoklis ir reti sastopams, bet katru gadu tas rodas gandrīz 1% pacientu vecumā no 85 gadiem.^[2] Āzijas, Āzijas-Amerikas, Latīņamerikas iedzīvotājiem, kā arī indiāņiem ir zemāks VTE risks kā baltajai vai melnajai rasei.^[3][14] Āzijas iedzīvotājiem VTE ir 15—20% no Rietumu valstīs novērotā.^[15]

Asins šķidrinātaju lietošana (antikoagulācija) ir standarta ārstēšana, un tipiskas zāles ir rivaroksabāns, apiksabāns un varfarīns. Lai sāktu ārstēšanu ar varfarīnu, nepieciešams papildu antikoagulants, kas nav perorāls, bieži vien heparīna injekcijas.^[16][17][18] VTE profilakse plašai sabiedrībai ietver izvairīšanos no aptaukošanās un regulāra aktīva dzīvesveida uzturēšanu. Profilaktiski pasākumi pēc zema riska operācijas ietver agrīnu un biežu staigāšanu. Riskantākas operācijas parasti novērš VTE ar asins šķidrinātāju vai aspirīnu kombinācijā ar intermitējošu pneimatisko kompresiju.^[6]

Klasiski simptomi ietekmē kāju un parasti attīstās stundu vai dienu laikā^[19] lai gan tie var attīstīties pēkšņi vai dažu nedēļu laikā.^[20] Galvenokārt tiek skartas kājas, 4—10% DVT rodas rokās.^[9] Neskatoties uz to, ka pazīmes un simptomi ir ļoti dažādi,^[4] tipiski simptomi ir sāpes, pietūkums un apsārtums. Tomēr šie simptomi var neizpausties tiem, kas nevar staigāt.^[21] Tiem, kas spēj staigāt, DVT var samazināt spēju to darīt.^[22] Sāpes var raksturot kā pulsējošas, un tās var pasliktināties, nesot svaru, liekot paciest lielāku svaru ar neskarto kāju.^[20][23] Papildu pazīmes un simptomi ir sāpīgums, iedobuma tūska (skat. Attēlu), virsmas vēnu paplašināšanās, siltums, krāsas maiņa, "vilkšanas sajūta" un pat cianoze (zila vai purpursarkana krāsa) ar drudzi.^[4][19][20] DVT var arī pastāvēt, neradot nekādus simptomus.^[21] Pazīmes un simptomi palīdz noteikt DVT iespējamību, bet tos neizmanto atsevišķi diagnozei.^[18]

Dažreiz DVT var izraisīt simptomus abās rokās vai abās kājās, tāpat kā divpusējā DVT.^[24] Retos gadījumos receklis iekš inferior vena cava var izraisīt abu kāju pietūkumu.^[25] Virspusējo vēnu tromboze, kas pazīstama arī kā virspusējs tromboflebīts, ir trombu veidošanās vēnā, kas atrodas tuvu ādai. Tas var notikt vienlaikus ar DVT, un to var sajust kā "taustāmu vadu".^[19] Migrējošais tromboflebīts (Trousseau sindroms) ir ievērojams konstatējums tiem, kam ir aizkuņģa dziedzera vēzis, un tas ir saistīts ar DVT.^[26]

Plaušu embolija (PE) rodas, ja trombs no dziļajām vēnām (DVT) atdalās no vēnas (embolizējas), pārvietojas pa sirds labo pusi un kļūst par emboliju plaušu artērijā, kas piegādā deoksigenētas asinis uz plaušām skābekļa piegādei.^[27] Tiek uzskatīts, ka līdz pat ceturtajai daļai PE gadījumu ir pēkšņa nāve.^[11] Ja tas nav nāvējošs, PE var izraisīt tādus simptomus kā pēkšņs elpas trūkums vai sāpes krūtīs, asins klepus (hemoptīze) un ģībonis.^[28][29] Sāpes krūtīs var būt pleirītiskas (pastiprinās ar dziļu elpu)^[28] un var atšķirties atkarībā no tā, kur embolija atrodas plaušās. Aptuveni 30—50% no tiem, kuriem ir PE, ar kompresijas ultraskaņu var noteikt DVT.^[29]

Reta un masīva DVT, kas izraisa būtiskus šķēršļus un krāsas izmaiņas (ieskaitot cianozi), ir phlegmasia cerulea dolens.^[30][31] Tas ir dzīvībai un ekstremitātēm bīstams un rada venozās gangrēnas risku.^[32] Phlegmasia cerulea dolens var rasties rokā, bet biežāk skar kāju.^[33][34] Ja tiek konstatēts akūta nodalījuma sindroma gadījumā, ekstremitātes aizsardzībai ir nepieciešama steidzama fasciotomija.^[35] Augstākās dobās vēnas sindroms ir reta roku DVT komplikācija.^[9]

Tiek uzskatīts, ka DVT var izraisīt insultu, sirds defekta klātbūtnē. To sauc par paradoksālu emboliju, jo receklis neparasti pārvietojas no plaušu ķēdes uz sistēmisko ķēdi, atrodoties sirdī. Tiek uzskatīts, ka patent foramen ovale ļauj recekļiem ceļot caur starpātriju defekta starpsienu no labā ātrija uz kreiso ātriju.^[36][37]

• 
  CT attēls ar sarkanām bultiņām, kas norāda PE (pelēks) plaušu artērijās (balts)
• 
  Phlegmasia cerulea dolens gadījums kreisajā kājā
• 
  Patent foramen ovale attēlojums

• Dziļo vēnu tromboze — Diagnostika, profilakse, ārstēšana — Latvijas Fleboloģijas biedrība Arhivēts 2021. gada 22. augustā, Wayback Machine vietnē.