Baireitas festivāls

Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Baireitas festivāls" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli

Baireitas festivāls (vācu: Bayreuther Festspiele) ir mūzikas festivāls, kas katru gadu norisinās Vācijas pilsētā Baireitā. Šajā festivālā atskaņo vienīgi 19. gadsimta vācu komponista Riharda Vāgnera skaņdarbus. Festivālu aizsāka pats Vāgners ar mērķi popularizēt savus skaņdarbus, it īpaši operas „Nībelunga gredzens” (Der Ring des Nibelungen) un „Parsifāls” (Parsifal). Operas uzved Baireitas opernamā (Bayreuth Festspielhaus), kura celtniecību Vāgners uzraudzīja personiski. Ēkas dizainā ir izmantoti vairāki arhitektūras jaunievedumi, kas bija gan īpaši pielāgoti lielajiem orķestriem, kuri izpildīja Vāgnera darbus, gan atbilda komponista redzējumam par darbu iestudējumu. Opernamā ir unikāla akustika, orķestris skatītājiem nav redzams un būtībā ir paslēpts zem skatuves. Laika gaitā festivāls ir kļuvis par nozīmīgu galamērķi Vāgnera mūzikas cienītājiem, kuriem bieži vien nākas gaidīt pat vairākus gadus, lai iegādātos biļetes.

Festivāla pirmsākumi meklējami laikā, kad Rihards Vāgners centās kļūt finansiāli neatkarīgs. Pēc tam, kad pasliktinājās Vāgnera attiecības ar viņa mecenātu, Bavārijas karali Ludvigu II, Vāgners tika izraidīts no Minhenes, kur festivālu bija iecerējis rīkot sākotnēji. Kā nākamo festivāla norises vietu Vāgners apsvēra Nirnbergu, jo, pēc viņa domām, šī pilsēta varēja paspilgtināt tādu viņa skaņdarbu kā "Nirnbergas meistardziedoņi" (Die Meistersinger) tematisko nozīmi, bet, klausot Hansa Rihtera padomam, Vāgners lēma par labu Baireitai, pilsētai ar trīs izteiktām priekšrocībām. Pirmkārt, pilsētā bija lieliski piemērota ēka — Markgrāfu opernams, kas 1747. gadā tika uzcelts marķīzam Frederikam un viņa sievai Frīderikei Sofijai Vilhelmīnei, Frīdriha Lielā māsai. Šis opernams bija tieši tāds, kādu Vāgners vēlējās — pietiekami ietilpīgs un ar labu akustiku. Otrkārt, Baireita nebija to pilsētu lokā, kurās Vāgneram bija aizliegts uzvest operas. Aizliegums pastāvēja tādēļ, ka 1864. gadā Vāgners, nabadzības spiests, bija pārdevis tiesības uz savām operām. Treškārt, Baireitas kultūras dzīve nespēja konkurēt ar Vāgnera skaņdarbiem, tādēļ festivāls varēja kļūt par galveno pilsētas kultūras notikumu. Vāgners ar savu sievu Kosimu Baireitu apmeklēja 1870. gada aprīlī. Pēc opernama apskates viņš secināja, ka tas nav piemērots viņa vajadzībām. Tas bija paredzēts 18. gadsimta baroka orķestriem, nevis Vāgnera sarežģītajām operām un lielajiem orķestriem. Taču pilsētas birģermeistari bija pretimnākoši un palīdzēja Vāgneram uzcelt jaunu ēku. Festivālu bija paredzēts atklāt 1873. gadā, tādēļ 1871. gada pavasarī Vāgners tikās ar Vācijas kancleru Oto fon Bismarku, lai iegūtu finansējumu, taču tikšanās bija neveiksmīga. Pēc tam Vāgners uzsāka ziedojumu vākšanas kampaņu, lai sakrātu nepieciešamos līdzekļus. Kampaņa tika izvērsta visā Vācijā, tai skaitā Leipcigā un Frankfurtē. Sākotnēji cilvēki naudu ziedoja nelabprāt, tāpēc Vāgners, klausot savam draugam un mūzikas cienītājam Emīlam Hekelam, izveidoja vairākas Vāgnera biedrības ar mērķi palielināt festivāla biedru skaitu. Biedrības tika izveidotas vairākās pilsētās, tostarp Leipcigā, Berlīnē un Vīnē. Lai gan Vāgnera biedrības un citas ziedojumu vākšanas organizācijas vairākkārt lūdza finansiālu palīdzību Vācijas Reiham, tomēr līdz 1872. gada beigām opernama būvniecībai nepieciešamie līdzekļi netika savākti. 1873. gada augustā Vāgners vēlreiz vērsās pie Bismarka, bet viņa lūgums atkal tika noraidīts. Izmisumā Vāgners vēlreiz uzrunāja savu agrāko mecenātu Ludvigu II, kurš negribīgi piekrita palīdzēt. 1874. gada janvārī Ludvigs II piešķīra Vāgneram 100 000 sudraba tāleru, un īsi pēc tam sākās opernama celtniecība arhitekta Gotfrīda Zempera vadībā. Sākotnēji opernama atklāšana tika plānota 1875. gadā, bet dažādu celtniecības un organizatorisku problēmu dēļ atklāšana tika atlikta uz nākamo gadu.

Kopš festivāla atklāšanas 1876. gadā tas ir kļuvis par sociālkulturālu fenomenu. Svinīgajā atklāšanā, 1876. gada 13. augustā, apmeklētāju priekam tika atskaņota opera „Reinas zelts”. Šajā īpašajā notikumā piedalījās Vācijas ķeizars Vilhelms, Brazīlijas imperators Doms Pedru II, Bavārijas karalis Ludvigs II (kurš festivālu apmeklēja slepeni, visticamāk, lai izvairītos no tikšanās ar ķeizaru), citi augstmaņi, kā arī Vāgnera labs draugs filosofs Frīdrihs Nīče, kurš tolaik veltīja daudz pūļu, lai palīdzētu izveidot festivālu. Atklāšanas brīdī klāt bija arī tādi izcili komponisti kā Antons Brukners, Edvards Grīgs, Pēteris Čaikovskis, Ferencs Lists un jaunais talants Artūrs Futs. Mākslinieciskā ziņā festivāls bija izdevies. „Baireitā notika kas tāds, ko mūsu mazbērni un viņu bērni vienmēr atcerēsies," rakstīja Čaikovskis, kurš festivālu apmeklēja kā krievu korespondents. Tomēr finansiālā ziņā festivāls cieta neveiksmi un tajā ieguldītie līdzekļi tika atpelnīti tikai pēc vairākiem gadiem. Vāgners atteicās no sava sākotnējā plāna organizēt festivālu arī nākamajā gadā un tā vietā devās uz Londonu, kur sarīkoja virkni koncertu ar mērķi segt festivāla zaudējumus. Lai gan pirmajos gados festivāls cieta smagas finansiālas grūtības, tas izdzīvoja, pateicoties valsts atbalstam un ietekmīgu Vāgnera cienītāju, tostarp Bavārijas karaļa Ludviga II, palīdzībai. Jau no pirmsākumiem festivāls piesaistīja izcilus diriģentus un dziedātājus, no kuriem daudzi uzstājās bez atlīdzības. Ievērojamu mākslinieku vidū bija Hanss Rihters, kurš 1876. gadā diriģēja operu cikla „Nībelunga gredzens” pirmizrādi. Festivālā piedalījās arī talantīgais diriģents Hermanis Levijs, kuru Vāgners personīgi bija izvēlējies operas „Parsifāls” debijai 1882. gadā (Levijam palīdzēja jaunais talants Engelberts Humperdinks). Pēc Vāgnera nāves viņa atraitne Kosima turpināja festivāla tradīcijas, to organizējot reizi vienā vai divos gados. Viņa pakāpeniski iepazīstināja publiku ar Vāgnera pēdējām desmit pabeigtajām operām jeb Baireitas kanonu. Ebreju rabīna dēls Levijs bija festivāla galvenais diriģents arī nākamās divas desmitgades. Austriešu diriģents Fēlikss Motls, kurš piedalījās festivālā no 1876. gada līdz 1901. gadam, 1886. gadā Baireitā uzveda operu „Tristans un Izolde”. Līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem operas izrādes tika uzvestas, stingri ievērojot karaļa Ludviga aizbildniecības laikā iedibinātās tradīcijas. Milzīgās partitūras tika saglabātas pilnā apjomā, pārbaudot pat īstu mākslas cienītāju pacietību. Kosima Vāgnere saglabāja uzvedumus „Parsifāls” un „Nībelunga gredzens” tādus, kādi tie bija Vāgnera laikos, un, lai aizsargātu uzvedumus no jebkādām izmaiņām, ik reizi apvaicājās dēlam Zigfrīdam: „Vai 1876. gadā tēvs tiešām tā būtu darījis? " Pēc Kosimas Vāgneres aiziešanas pensijā 1906. gadā Zigfrīds pārņēma festivāla organizēšanas pienākumus, ieviešot izrādēs jaunus iestudējuma un izpildījuma stilus. Pēc Zigfrīda pāragrās nāves 1930. gadā festivāls palika viņa angļu izcelsmes sievas Vinifredas Vāgneres gādībā, savukārt par tā māksliniecisko vadītāju kļuva Heincs Tītjens.

Vēl pirms nacistu partija nokļuva pie varas Vinifreda Vāgnere kļuva par Ādolfa Hitlera dedzīgu atbalstītāju un tuvu draudzeni. Vāgneru ģimene viņas saraksti ar Hitleru ir turējusi slepenībā. Vinifreda un citi festivāla rīkotāji bija biedri nacistu galvenā ideologa Alfrēda Rozenberga dibinātajā “Apvienībā cīņai par vācu kultūras saglabāšanu”. Apvienība aktīvi apspieda modernistu mūzikas un mākslas attīstību. Trešā Reiha laikā festivāls tomēr saglabāja zināmu māksliniecisko neatkarību. Ironiskā kārtā Hitlers apmeklēja priekšnesumus ar ebreju un ārvalstu dziedātāju piedalīšanos, kuru uzstāšanās visā Vācijā jau sen bija aizliegta. Aizliegto mākslinieku vidū bija arī varoņtenors Makss Lorencs, kura sieva bija ebreju izcelsmes. Vinifredas ietekme uz Hitleru bija tik spēcīga, ka Hitlers pēc viņas lūguma pat uzrakstīja vēstuli antifašistiski noskaņotajam itāļu diriģentam Arturo Toskanīni, aicinot viņu pārņemt festivāla vadību, taču Toskanīni atteicās, un no 1933. gada līdz 1942. gadam festivālu galvenokārt vadīja Karls Elmendorfs. Trešā Reiha laikā pirmoreiz tika lauztas festivāla tradīcijas, neiekļaujot repertuārā vājākos Riharda Vāgnera 19. gadsimtā radītos skaņdarbus. Tolaik daudzi protestēja pret izmaiņām, tostarp tādi ievērojami diriģenti kā Toskanīni un Rihards Štrauss, un pat daži Vāgnera ģimenes locekļi. Jebkādas izmaiņas festivāla norises kārtībā viņi uzskatīja par necienīgu izturēšanos pret izcilo mākslinieku — Vāgneru. Neskatoties uz mūziķu sabiedrības iebildumiem, Hitlers izmaiņas apstiprināja, tādējādi veicinot arvien jaunas pārmaiņas festivāla norisē turpmākajos gadu desmitos. Kara laikā festivāls nonāca nacistu partijas pārraudzībā, kura sponsorēja operas ievainotajiem karavīriem, kas atgriezās no frontes. Pirms izrādēm karavīri bija spiesti apmeklēt lekcijas par Vāgneru, un vairums atzina, ka festivāls bija garlaicīgs. Tomēr, būdami „fīrera viesi”, neviens neuzdrošinājās sūdzēties.

1970. gados Vinifreda Vāgnere vairākkārt tika aicināta uzstādīt piemiņas plāksni ebreju izcelsmes dziedātājām, Baireitas festivāla dalībniecēm, kuras tika nogalinātas koncentrācijas nometnēs, taču piemiņas plāksne abu dalībnieču — Otīlijas Mecgeres-Latermanes un Henrietes Gotlības — piemiņai tika uzstādīta tikai pēc Vinifredas nāves.

Pēdējās Otrā pasaules kara dienās sabiedrotie iznīcināja divas trešdaļas Baireitas pilsētas, tomēr pats opernams palika neskarts. Pēc kara Vinifredai Vāgnerei par nacistu partijas atbalstīšanu kara tiesa piesprieda pārbaudes laiku. Tiesa viņai aizliedza vadīt Baireitas festivālu un pārvaldīt īpašumus, tāpēc to nācās darīt viņas dēliem Volfgangam un Vīlandam. Pēc Otrā pasaules kara, amerikāņu okupācijas laikā, opernams tika izmantots ASV armijas karavīru atpūtai un dievkalpojumiem. Atļauti bija tikai populārās mūzikas koncerti un dažādas izklaides: komēdijas, dejas, akrobātika, un tolaik tika iestudētā vienīgi operete „Sikspārnis”. Kad 1946. gadā opernams tika atdots Baireitas pilsētas valdījumā, tas tika izmantots Baireitas Simfoniskā orķestra koncertiem un tādām operas izrādēm kā „Fidelio", „Ieleja", „Madama Butterfly" un „Traviata". Sabiedrībā sāka spriest par Vāgnera festivāla atjaunošanu. Visbeidzot, 1951. gada 29. jūlijā, festivālu atklāja Baireitas festivāla orķestris ar Bēthovena Devīto simfoniju, ko diriģēja Vilhelms Furtvenglers. Vēlāk pirmizrādi piedzīvoja Vāgnera opera „Parsifāls”

Vīlanda Vāgnera vadībā „Jaunā Baireita" tika ievesta laikmetā, kas bija vairāk nekā revolucionārs. Smalkās, dabiskās dekorācijas bija pagātne — modernajos iestudējumos tās aizstāja minimālisms. Salīdzinot ar šīm pārmaiņām, pirmskara pārmaiņas šķita nenozīmīgas. Pirmo reizi Baireitas festivāla vēsturē pēc izrādes no auditorijas atskanēja vairāki riebuma pilni saucieni. Vīlandu īpaši izsmēja pēc 1956. gada operas „Nirnbergas meistardziedoņi” iestudējuma. Konservatīvā publika grezno izrāžu pārtraukšanu un svētās vācu tradīcijas laušanu uzskatīja par smagu pārkāpumu. Vīlands pārmaiņas pamatoja ar mēģinājumu izveidot „neredzamu skatuvi", kas ļautu auditorijai pilnībā izjust izrādes psihosociālos aspektus bez izsmalcinātām dekorācijām, kas novērstu uzmanību. Tika izteikti pieņēmumi, ka, atņemot Vāgnera darbiem to ģermāniskos un vēsturiskos elementus, Vīlands mēģināja attālināt Baireitu no tās nacionālsociālistiskās pagātnes un veidot tādas izrādes, kas patiktu visiem. Tomēr laika gaitā daudzi kritiķi sāka atzinīgi vērtēt Vīlanda interpretācijas unikālo skaistumu. Vīlanda novatoriskos uzvedumus salīdzināja ar Volfganga izrādēm, kuras kritiķi vienbalsīgi atzina par neiedvesmojošām. Ja Vīlanda izrādes tika uzskatītas par radikālām, tad Volfganga — par regresīvām. Lai gan joprojām minimāli, tomēr Volfgangs izrādēs atdzīvināja daudzus dabiskus un romantiskus pirmskara laika uzvedumu elementus. Kad 1966. gadā Vīlands priekšlaicīgi nomira no plaušu vēža, daudzi sāka apšaubīt Baireitas pārākumu pār citiem vācu opernamiem, un tika ieteikts interesantākās izrādes iestudēt citur. Lai palielinātu festivāla auditoriju, 1955. gadā visa Baireitas festivāla trupa uzstājās Parīzē un Barselonā ar tādām operas izrādēm kā „Parsifāls”, „Valkīra” un „Tristans un Izolde”. 1973. gadā, saskaroties ar nomācošu kritiku un ģimenes iekšējām cīņām, Baireitas festivāls un tā īpašumi tika nodoti jaunizveidotajam Riharda Vāgnera nodibinājumam. Par valdes locekļiem tika iecelti Vāgneru ģimenes locekļi un citi cilvēki, kurus nozīmēja valsts. Volfgangs Vāgners kā priekšsēdētājspalika atbildīgs par festivāla vadīšanu.

Kamēr Volfgangs Vāgners turpināja vadīt festivālu, sākot ar 1970. gadiem, vietā, ko Volfgangs sauca par Baireitas darbnīcu (Werkstatt Bayreuth), operas izrādes iestudēja vairāki jauni režisori. Tas tika darīts, lai režisori varētu eksperimentēt ar dažādām operu uzvešanas tehnikām. Šādas izmaiņas bija nepieciešamas, jo Volfgangs nespēja vienlaicīgi vadīt un režisēt festivālu. Tas arī deva iespēju Baireitas festivālam ar katru izrādi atsvaidzināt repertuāru, nevis gadu no gada turpināt uzvest vienas un tās pašas nemainīgās operas. Baireitas darbnīcas sensacionālākās izrādes bija „Nībelunga gredzena” cikls, ko iestudēja franču režisors Patriss Šero — viņš izrādes veidoja, balstoties uz Džordža Bernarda Šova interpretāciju. Šovs uzskatīja, ka „Nībelunga gredzens” ataino sabiedrības viedokli par to, kā bagātie 19. gadsimta kapitālisti ekspluatē strādnieku šķiru. Publikas jūtas bija dalītas — vieni izrādi uzskatīja par apvainojošu, taču citi to uzskatīja par labāko „Nībelunga gredzena” ciklu, kas jebkad iestudēts. Tas bija vēl nepiedzīvots gadījums festivāla vēsturē — starp atbalstītājiem un pretiniekiem izcēlās konflikts un daudz netrūka līdz atklātam dumpim. Lai vai kā, izrādes un izpildītāji bija vieni no labākajiem operas pasaulē redzētajiem. Citi ievērojamie režisori, kuri piedalījās Baireitas darbnīcā, bija Žans Pjērs Ponels, sers Pīters Hols no Karaliskās Šekspīra trupas, Gecs Frīdrihs no Berlīnes Vācu operas, Harijs Kupfers no kādreizējās komunistu Austrumvācijas Berlīnes Valsts operas un Heiners Millers no Berlīnes ansambļa. Galu galā Volfganga lēmums ļaut režisoriem eksperimentēt palīdzēja atjaunot Baireitas festivālu un tā reputāciju kā vadošajam Vāgnera operfestivālam pasaulē.

Pēc tam, kad 2008. gada augustā Volfgangs Vāgners aizgāja pensijā, nebija skaidrības par turpmāko festivāla vadību. 2001. gadā festivāla valde 21 locekļa sastāvā nolēma, ka Vāgnera vietā darbu turpinās viņa meita Eva Vāgnere-Paskjē, taču pats Volfgangs ierosināja, ka vadība jāpārņem viņa otrajai sievai Gudrunai un viņu meitai Katarīnai. 2007. gadā Gudruna nomira un neviens amata pārņēmējs netika izvēlēts, tomēr pastāvēja uzskats, ka galu galā abas meitas vadīs festivālu. Festivāla valde paziņoja, ka priekšroka tiks dota Riharda Vāgnera pēctečiem, pretējā gadījumā kandidātam būtu jābūt acīmredzami pārākam. 2008. gada 1. septembrī Bavārijas kultūras ministrs Tomass Gopels pilnvaroja Volfganga Vāgnera meitas — Evu Vāgneri-Paskjē un Katarīnu Vāgneri — kļūt par festivāla vadītājām. Tā kā viņu tēvs 2008. gada festivāla noslēguma laikā bija paziņojis par iešanu pensijā, abām meitām bija nekavējoties jāsāk pildīt jaunie darba pienākumi. Viņām tika dota priekšroka pār saviem radiniekiem — Nīki Vāgneri un Žerāru Mortjē —, kas 24. augustā iesniedza novēlotu pieteikumu uz festivāla vadītāja amatu. Diriģents Kristiāns Tīlemans piekrita strādāt par jauno vadītāju galveno padomnieku, tādējādi kļūstot par festivāla mūzikas direktoru.

Baireitas festivāls katru vasaru pulcē tūkstošiem Vāgnera atbalstītāju, taču biļetes uz šo pasākumu ir ļoti grūti iegādāties, jo pieprasījums (aptuveni 500 000) ievērojami pārsniedz pieejamo biļešu skaitu (58 000), un to iegūšana var prasīt vairākus gadus. Katru vasaru interesenti iesniedz pieteikumus un biļetes iegūst tikai pēc aptuveni desmit gadiem. Ja pieteikums netiek iesūtīts katru gadu, pretendents nonāk rindas beigās. Lai gan dažas biļetes tiek piešķirtas izlozes kārtībā, priekšroka ir Baireitas draugu biedrības dalībniekiem (sponsoriem), mecenātiem, kā arī vietējām un starptautiskām Vāgnera biedrībām, kas sadala biļetes starp saviem biedriem — vai nu izlozējot, vai atkarībā no gatavības ieguldīt naudu. 2013. gadā biļetes uz vienu no operas uzvedumiem tika piedāvātas internetā, dodot iespēju iegādāties biļeti tiem, kuri paspēs pieteikties pirmie. Šīs biļetes tika izpārdotas dažu sekunžu laikā un līdzīgs piedāvājums tika atkārtots 2014. gadā, sniedzot iespēju iegādāties biļetes uz astoņiem uzvedumiem, tajā skaitā pilnu Nībelunga gredzena operu tetraloģiju. 2014. gadā mazumtirdzniecībā biļetes maksāja sākot no 54 eiro balkona pēdējā rindā līdz 320 eiro zāles pirmajā rindā. Atbildīgās amatpersonas rūpīgi kontrolē biļešu plūsmu un uzrauga interneta vietnes, piemēram, eBay. Ja rodas aizdomas, ka biļete ir atkārtoti pārdota bez saskaņošanas ar festivāla vadību (parasti biļeti pārdod par augstāku cenu), biļetes īpašniekam var pieprasīt uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, kā arī liegt ieeju pasākumā, ja festivāla apmeklētājs nevar pierādīt, ka biļete ir iegādāta likumīgi. Tomēr tādi gadījumi notiek reti. 2011. gadā Vācijas Federālā revīzijas palāta (Bundesrechnungshof) izmeklēja kādu gadījumu, kad valsts finansētā pasākumā sabiedrībai bija pieejami tikai 40 procenti no biļešu skaita. 2012. gada sākumā tika paziņots par biļešu sadales sistēmas izmaiņām, piemēram, pārtraukt biļešu piešķiršanu Vāgnera biedrībām (izņemot Baireitas draugu biedrībai, kas sniedz ievērojamu finansiālo ieguldījumu) un samazināt rezervēto biļešu skaitu ceļojumu aģentiem un viesnīcām. Rezultātā sabiedrībai kļuva pieejami 65 procenti no kopējā biļešu skaita.

„Nībelunga gredzens” tiek iestudēts atkārtoti ik pēc pieciem līdz septiņiem gadiem, pēc kuriem vienu gadu šī cikla operas netiek uzvestas. Gados, kad tiek uzvests operu cikls „Nībelunga gredzens”, skatītāji var baudīt vēl trīs operas, taču, kad „Nībelunga gredzens” netiek uzvests, Baireitas opernama repertuārā ir piecas citas operas. Biļetes uz „Nībelunga gredzenu” pārdod komplekta veidā — uzreiz uz visām četrām operām. 2013. gadā notika jaunākā „Nībelunga gredzena” iestudējuma (režisors Franks Kastorfs) pirmizrāde, taču tās apmeklētāji bija ļoti neapmierināti.