ASV prezidents

Amerikas Savienoto Valstu prezidents
Prezidenta standarts
Amatā Džo Baidens kopš 2021. gada 20. janvāra
Tituls	Valsts vadītājs Valdības vadītājs Virspavēlnieks
Rezidence	Baltais nams, Vašingtona, ASV
Termiņa ilgums	Četri gadi
Pirmais	Džordžs Vašingtons
Izveidots	ASV Konstitūcija
Alga	$400 000 gadā
Tīmekļa vietne	whitehouse.gov/president

Amerikas Savienoto Valstu prezidents (angļu: President of the United States, POTUS) ir ASV valsts un federālās valdības galva un bruņoto spēku virspavēlnieks, kuru reizi četros gados ievēl ASV prezidenta vēlēšanās. Saskaņā ar ASV Konstitūciju ASV prezidents ir tiesīgs izveidot savu padomnieku kabinetu, kas ir federālās valdības izpildvara, kuras pienākums ir rūpēties par ASV Kongresa izdoto likumu, kurus prezidents ir tiesīgs izsludināt, ieviešanu. Prezidents ir arī tiesīgs apžēlot, saskaņā ar Senāta lēmumu slēgt līgumus, kā arī iecelt amatā federālos funkcionārus, federālos, tai skaitā Augstākās tiesas, tiesnešus un vēstniekus. ASV prezidenta un citu augstāko ASV amatpersonu tiesības ir sabalansētas tā, lai neviena persona vai personu grupa nevarētu iegūt absolūto varu. Prezidenta rezidence ir Baltais nams Vašingtonā un viņam pieejamas divas īpaši aprīkotas lidmašīnas Boeing 747. Prezidenta alga ir 400 000 dolāru gadā.

ASV bija pirmā valsts pasaulē, kurā izveidoja prezidenta kā republikas valsts galvas amats, kas mūsdienās ir sastopams daudzās valstīs. Kopš amata izveides, kas notika līdz ar ASV Konstitūcijas pieņemšanu, ASV ir bijuši četrdesmit seši prezidenti. Pirmais ASV prezidents bija Džordžs Vašingtons, bet pašreizējais prezidents ir Džo Baidens, kurš stājās amatā 2021. gada 20. janvārī. Kopš 20. gadsimta sākuma, kad ASV kļuva par lielvaru, ASV prezidents ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajām personām ne vien ASV, bet visā pasaulē.

1783. gadā, kad tika atzīta ASV neatkarība de iure, valsts struktūra bija nesakārtota — 1777. gadā tika izstrādāta un 1781. gadā — ratificēta pirmā ASV Konstitūcija, kas aprakstīja mūžīgu konfederāciju, bet vienīgajai federālajai institūcijai — Kongresam — tā nepiešķīra iespējas finansēt sevi vai nodrošināt savu lēmumu izpildi. Daļēji šāda rīcība skaidrojama ar antimonarhistisko noskaņojumu tajā laikā — sistēma bija izstrādāta tā, lai nodrošinātos pret iespēju, ka par ASV vadītāju kļūtu tirāns, aizstājot Lielbritānijas karali. Kongress izrādījās nespējīgs kļūt par forumu starpštatu sadarbībai, kas veicinātu komerciālo un ekonomisko attīstību. Bet Neatkarības karam sekojošās ekonomiskās depresijas dēļ ASV valdības dzīvotspēju apdraudēja politiskie nemieri vairākos štatos. Tāpēc tika sasaukts konstitucionālais konvents ar nolūku izmanīt tā laika konstitūciju, tomēr, lai izveidotu spēcīgu izpildvaru, kas nespētu uzurpēt varu, beigu beigās nācās izstrādāt jaunu konstitūciju.^[1] Pirms 1788. gada, kad tika ratificēta jaunā konstitūcija, nebija amata, kas dotu līdzvērtīgu izpildvaru. Kontinentālā kongresa prezidentiem saskaņā ar pirmo konstitūciju bija tituls "Savienoto Valstu prezidents sapulcētajā kongresā", ko parasti saīsināja kā "Savienoto Valstu prezidents". Tomēr šiem prezidentiem nebija dotas plašas izpildvaras funkcijas. Prezidenta loma jaunpieņemtajā konstitūcijā atrisināja vairākas politiskās problēmas, ar kurām saskārās jaunā valsts, joprojām saglabājot balansu, kas neļāva sagrābt varu un izveidot monarhiju. ASV bija pirmā valsts pasaulē, kurā tika izveidots prezidenta kā valdības galvas amats.

Saskaņā ar ASV Konstitūcijas otro pantu par ASV prezidentu var kļūt vismaz trīsdesmit piecus gadus veca persona, kas ir ASV pilsonis kopš dzimšanas un pēdējos četrpadsmit gadus nodzīvojis ASV.^[2] Par ASV prezidentu varēja kļūt arī tie, kuri ASV Konstitūcijas pieņemšanas brīdī bija pilsoņi, pat ja nebija dzimuši ASV, taču, ņemot vērā, ka ASV Konstitūciju pieņēma 1787. gadā, mūsdienās nav pilsoņu, uz kuriem šis noteikums varētu attiekties. Pirmie septiņi ASV prezidenti un devītais prezidents Viljams Herisons bija dzimuši pirms ASV neatkarības pasludināšanas, tāpēc, lai arī viņi visi bija dzimuši mūsdienu ASV teritorijā, sākotnēji bija Lielbritānijas pilsoņi. Lai izmainītu prasības, būtu nepieciešams konstitūcijas grozījums, tomēr pēdējā laikā tiek apspriesta iespēja mainīt prasības, jo sevišķi prasību, ka prezidentam ir jābūt dzimušam ASV. ASV ir vairāki politiķi, piemēram, bijušais Kalifornijas gubernators austrietis Arnolds Švarcenegers, kas par ASV pilsoņiem kļuvuši dzīves laikā. Turklāt neskaidrības rada fakts, ka nav definēts, ko nozīmē "ASV pilsonis kopš dzimšanas" (Natural born citizen) — parasti par tādu uzskata pilsoni, kas ir dzimis vienā no ASV štatiem (tai skaitā arī Kolumbijas apgabalā) un kura vecāki ir ASV pilsoņi, bet pastāv strīdi, vai ASV pilsoņu bērni, kas nav dzimuši kādā no štatiem, ir pilsoņi kopš dzimšanas, tāpat nav skaidrs, kāds ir uzreiz pēc dzimšanas adoptētu ārzemnieku bērnu statuss.^[3] Lai gan līdz šim bijuši trīs prezidenta amata kandidāti, kas dzimuši ārpus ASV štatiem (attiecīgi — Meksikā, Arizonā, pirms tā kļuva par štatu, un Panamas kanāla zonā), šis jautājums nav atrisināts.^[4] Prezidenta Čestera Artura pretinieki izplatīja baumas, ka viņš esot dzimis Kanādā, nevis ASV, bet viņš pats tā arī nesniedza nekādus pierādījumus par savu izcelsmi, ja šīs baumas būtu izrādījušās patiesas, viņš, iespējams, nevarētu pildīt prezidenta pienākumus.

Pamatraksts: ASV prezidenta vēlēšanas

ASV prezidentu ievēl netiešās vēlēšanās uz četriem gadiem, turklāt prezidentu var ievēlēt tikai uz diviem termiņiem. Saskaņā ar šo sistēmu katram štatam ir piešķirts noteikts balsu skaits, kas saskan ar šī štata pārstāvju vietu skaitu Kongresā. Prezidenta mandāts sākas 20. janvārī (4. martā pirms 1937. gada). Prezidenta un viceprezidenta termiņš un ievēlēšanas kārtība ir noteikta ASV Konstitūcijas otrajā pantā un tā grozījumos. Sistēma veidota tā, lai arī mazāku štatu un lauku apgabalu balsojums ietekmētu vēlēšanu rezultātu. Prezidentu ievēl vēlēšanu kolēģija, kuru savukārt ievēl tauta, bet, ja kolēģijai neizdodas ievēlēt prezidentu — Kongress. Prezidenta kandidātu lielākās partijas izvēlas vairākkārtējos iepriekšējos balsojumos.

Prezidenta inaugurācija parasti notiek 20. janvārī, kas ASV tiek dēvēta par inaugurācijas dienu un iezīmē gan prezidenta, gan viceprezidenta četru gadu ilgā termiņa sākumu. 20. janvāris par inaugurācijas dienu noteikts ar ASV Konstitūcijas divdesmito grozījumu, kas tika izdarīts 1933. gadā, pirms tā stāšanās spēkā inaugurācija notika 4. martā. Šādi grozījumi bija nepieciešami, jo, ja 18. gadsimtā jaunievēlētajam prezidentam bija nepieciešami vairāki mēneši, lai nokārtotu savas lietas un pārvāktos uz Vašingtonu, tad 19. un 20. gadsimtā, ienākot jaunajām tehnoloģijām, četros mēnešos starp vēlēšanām un jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā bieži vien izveidojās varas dīkstāve, kas sevišķi spilgti izpaudās krīzes situācijās, piemēram, pirms Amerikas pilsoņu kara sākuma un Lielās depresijas laikā.^[5]

Pirms stāšanās amatā ievēlētajam prezidentam, saskaņā ar ASV Konstitūciju, ir jādod šāds zvērests:

Es zvēru (vai apstiprinu), ka es uzticīgi pildīšu Savienoto Valstu prezidenta amata pienākumus un darīšu visu, kas manos spēkos, lai saglabātu, aizsargātu un aizstāvētu Savienoto Valstu Konstitūciju.

Oriģinālais teksts (angliski)  

I do solemnly swear (or affirm) that I will faithfully execute the office of President of the United States, and will to the best of my ability, preserve, protect, and defend the Constitution of the United States.

— Zvēresta teksts^[2]

Prezidents var izvēlēties starp vārdiem "zvēru" vai "apstiprinu", līdz šim "apstiprinu" izvēlējušies tikai Frenklins Pīrss un Herberts Hūvers.^[6] Prezidents parasti zvēresta sākumā pēc vārda "Es" parasti nosauc savu vārdu, piemēram "Es, Džordžs Vašingtons, zvēru...". Lai gan nav vēsturisku liecību, kas to apstiprinātu, pastāv pieņēmums, ka Džordžs Vašingtons papildinājis zvērestu ar vārdiem "Lai man palīdz Dievs", tāpēc daudzi prezidenti (tai skaitā visi prezidenti, sekojot viņa piemēram, papildinājuši zvērestu ar šiem vārdiem).^[7] Zvērestu parasti pieņem ASV galvenais tiesnesis, un parasti tas tiek dots, turot roku uz Bībeles, reizēm prezidents arī īpaši izvēlas Bībeles pantu, uz kura zvērot turēt roku.

Zvērestu prezidents dod uzreiz pēc viceprezidenta zvēresta divpadsmitos dienā, kopš 1981. gada ceremonija notiek uz ASV Kapitolija rietumu kāpnēm.^[8] Gan viceprezidenta, gan prezidenta zvērestam seko fanfaras, bungu rīboņa un attiecīgo amatu himnu atskaņojumi, bet prezidenta himnai seko 21 zalves haubiču salūts. Pēc salūta prezidents saka runu, kurā izklāsta savas prezidentūras mērķus. Kopš 1953. gada pēc zvēresta došanas prezidents, viceprezidents un Kongress ietur kopējas svinīgās pusdienas.^[9] Bet kopš Tomasa Džefersona otrās inaugurācijas 1805. gadā prezidents dodas parādē pa Pensilvānijas avēniju uz Balto namu.^[10] Dažādi svinīgi pasākumi, atzīmējot inaugurāciju, norisinās desmit dienu garumā — piecas dienas pirms un pēc inaugurācijas dienas.

Ne vienmēr visas šīs tradīcijas tiek ievērotas — gadījumos, kad iepriekšējais prezidents miris vai atstājis amatu priekšlaicīgi, viņa vietā par prezidentu nekavējoties kļūst viceprezidents, tāpat zvērestu vajadzības gadījumā var pieņemt jebkurš jurists, piemēram, pēc Džona Kenedija nošaušanas 1963. gada 22. novembrī amatā stājās Lindons Džonsons, kas zvērestu deva prezidenta lidmašīnā, un to pieņēma Teksasas ziemeļu apgabala tiesnese.^[11] Tāpat, ja inaugurācijas diena iekrīt svētdienā, zvērestu dod nelielā privātā ceremonijā, bet nākamajā dienā svinīgā publiskā ceremonijā dod zvērestu atkārtoti.

Prezidenta termiņš sākas pēcvēlēšanu gada 20. janvāra pēcpusdienā. Ja amatā esošais prezidents nav spējīgs pildīt savus pienākumus, mirst, tiek atstādināts vai atkāpjas no amata, viņa vietā parasti stājas viceprezidents, kura termiņš beidzas tad, kad būtu bijis jābeidzas viņa priekšteča termiņam. Ja amatu līdzīgu iemeslu dēļ priekšlaicīgi atstāj viceprezidents, tad saskaņā ar 1967. gada konstitūcijas 25. grozījumu prezidents izvēlas jaunu viceprezidentu.^[2] Viceprezidents un citas augstu stāvošas amatpersonas ir sarindotas noteiktā secībā, kādā šīs personas, ja atbilst likumā noteiktajām prasībām, var kļūt par prezidentu gadījumā, ja augstākstāvošos amatus neviens nepilda:^[12]

Pirmais prezidents Džordžs Vašingtons pēc diviem termiņiem nepretendēja uz trešo termiņu, tādējādi nosakot nerakstītu likumu, kuram sekoja lielākā daļa nākamo prezidentu. Lai gan vairāki prezidenti tomēr ir kandidējuši uz trešo termiņu, vienīgais, kuram izdevās tikt ievēlētam, bija Franklins Rūzvelts — viņš tika ievēlēts četrreiz un mira, atrazdamies amatā. Pēc Rūzvelta nāves tika pieņemts 22. konstitūcijas grozījums, kas oficiāli noteica, ka par prezidentu var ievēlēt ne vairāk kā divas reizes. Tomēr persona, kas ieņēmusi amatu, netiekot tajā ievēlēta un pirms ievēlēšanas uz otro termiņu nav tajā atradusies ilgāk kā divus gadus, var tikt ievēlēta uz trešo termiņu, piemēram, Lindons Džonsons, kas kā viceprezidents stājās amatā pēc Džona Kenedija nāves, būtu varējis tikt ievēlēts uz trešo termiņu, jo, ieņemot amatu, viņš netika ievēlēts.^[13] Tādējādi maksimālais iespējamais ilgums, kuru vien persona var atrasties prezidenta amatā, ir 10 gadi no vietas. Respektīvi, Rūzvelta rekords netiks pārspēts, ja netiks mainīta konstitūcija. Arī Rūzvelta pēctecis Harijs Trumens, kurš bija amatā brīdī, kad tika izdarīti grozījumi, tāpēc tie uz viņu neattiecās, īslaicīgi kandidēja uz trešo termiņu. Kopš grozījumu izdarīšanas pieci prezidenti ir bijuši amatā pilnus divus termiņus — Dvaits Eizenhauers, Ronalds Reigans, Bills Klintons, Džordžs V. Bušs un Baraks Obama, uz diviem termiņiem ievēlēts arī Ričards Niksons, kurš atkāpās no amata pirms otrā termiņa beigām.

ASV Konstitūcijas pirmie divi panti nosaka, ka augstas valdības amatpersonas, tai skaitā prezidentu, var atstādināt no amata par nodevību, kukuļošanu vai citiem smagiem noziegumiem un pārkāpumiem.^[2] Lai atstādinātu prezidentu no amata, jāuzsāk impīčments, par šādu rīcību lemj Pārstāvju palātas komitejas. Uzsākot impīčmentu, Pārstāvju palātai iesniedz impīčmenta rezolūciju, kurā uzskaitītas pret prezidentu vērstās apsūdzības; ja Pārstāvju palāta pieņem rezolūciju, tā tiek nodota tālāk Senātam. Lietai nonākot Senātā, process notiek tāpat kā tiesā — īpaši izvēlēti Pārstāvju palātas locekļu uzstājas ar apsūdzībām, katrai pusei ir tiesības izsaukt lieciniekus, turklāt Senāta locekļiem jāzvēr, ka viņi rīkosies godprātīgi. Pēc apsūdzības noklausīšanās Senāts balso, ja divas trešdaļas nobalso, ka prezidents ir vainīgs, viņš automātiski tiek atstādināts no amata. Līdz šim impīčmentam tikuši pakļauti trīs prezidenti — Endrū Džonsons 1868. gadā, Bills Klintons 1998. gadā un divreiz Donalds Tramps 2019. un 2021. gadā. Džonsona atstādināšanai Senāta balsojumā pietrūka tikai vienas balss.^[14]

Saskaņā ar ASV Konstitūcijas 25. grozījumu, viceprezidents un kabineta vairākums var atcelt prezidentu no amata, nolemjot, ka viņš nav spējīgs veikt savus pienākumus. Šādā gadījumā viceprezidents kļūst par prezidenta amata izpildītāju, taču atstādinātais prezidents var amatu atgūt rakstiski pasludinot, ka viņš ir spējīgs pildīt savus pienākumus. Ja viceprezidents un kabinets četru dienu laikā rakstiski paziņo, ka turpina apstrīdēt prezidenta spējas pildīt savu amatu, jautājumu nodod Kongresam, kam tas jāizskata 21 dienas laikā kopš šāda paziņojuma saņemšanas (ja nav Kongresa sesija, tad tai jāsākas 48 stundu laikā, tādā gadījumā 21 dienu skaita no Kongresa sasaukšanas brīža). Ja vien divas trešdaļas Kongresa nenolemj, ka prezidents nav spējīgs pildīt savus pienākumus, prezidents šādā gadījumā var atsākt pildīt savu amatu.^[13]

Prezidents drīkst atkāpties ar Kongresa lēmumu, ja iesniedzis rakstisku atlūgumu valsts sekretāram.^[15] Līdz šim no prezidenta amata atkāpies vienīgi Ričards Niksons, kuram 1974. gadā draudēja impīčments sakarā ar Votergeitas skandālu.^[16]

ASV prezidents ir izpildvaras, federālās valdības un valsts galva un bruņoto spēku virspavēlnieks, kura pienākums ir rūpēties par likumu izpildi, lai to veiktu, prezidenta pakļautībā ir 4 miljoni darbinieku, kas strādā izpildvaras struktūrās, tai skaitā miljons aktīvā dienesta karavīru. Varas dalīšana palīdz saglabāt balansu starp izpildvaru, likumdevēju varu un tiesu varu. Prezidentam ir tiesības iecelt vairākos izpildvaras un tiesu varas amatos. Vēl pirms stāšanās amatā prezidents var iecelt līdz 6000 amatpersonu, bet, esot amatā, vēl 8000. Prezidents ar Senāta piekrišanu ieceļ vēstniekus, federālos tiesnešus, sava kabineta locekļus (kurus viņš jebkurā brīdī var atstādināt) un citus federālā līmeņa darbiniekus. Ja prezidents kādu ieceļ amatā Senāta brīvdienu laikā, šis lēmums ir spēkā tikai līdz Senāta nākamajai sesijai. Prezidents arī akreditē citu valstu vēstniekus. Prezidents var atzīt vai neatzīt citu valstu pastāvēšanu un uzsākt vai pārtraukt ar tām diplomātiskās attiecības. Prezidents var arī apžēlot, visbiežāk tas notiek īsi pirms termiņa beigām.

Prezidents nevar atlaist Kongresu. Atšķirībā no parlamentārām republikām, prezidents galvenokārt ir atkarīgs no Kongresa ieteikumiem, taču ne no tā atbalsta, konstitucionāli nav iespējama Kongresa opozīcija prezidentam un praksē tā ir ļoti reta. Turklāt, lai gan prezidents pats nevar izdot un ierosināt likumus, viņam nav liegts piedalīties likumprojektu izstrādē, šādā gadījumā likumprojektus viņa vietā iesniedz Kongresa locekļi no viņa partijas. Ikgadējā uzrunā Kongresam (State of the Union Address), kurā prezidents ziņo par stāvokli valstī, prezidents parasti izsaka savus ieteikums likumdošanas jomā nākamajam gadam (saskaņā ar konstitūciju prezidentam reižu reizēm ir jāsniedz Kongresam informācija par valsts stāvokli un jāizsaka savs viedoklis par tālāko rīcību). Prezidents var uzlikt veto Kongresa izdotam likumam, kuru var atcelt tikai divas trešdaļas Kongresa. Ja veto neuzliek desmit dienu laikā, likums tiek izsludināts, ja veto uzliek, to atgriež atkārtotai izskatīšanai. Tomēr šāds veto tiek izmantots reti, tā vietā parasti izmanto tā saucamo "kabatas veto", kuru izmanto tikai ASV — proti, ja mazāk kā 10 dienas pirms Kongresa sesijas beigām pieņem likumu, prezidents var nolemt to neizsludināt līdz nākamajai sesijai.^[2]

Iespējams, vissvarīgākā prezidenta funkcija ir bruņoto spēku un nacionālās gvardes komandieris. Izstrādājot konstitūciju, prezidenta vara tika ierobežota — vara pieteikt karu ir Kongresam, bet prezidents dod pavēli sākt izvietot kareivjus un piedalās stratēģijas plānošanā. Karavīru izvietošana uz laiku, kas ilgāks par 60 dienām, var notikt tikai ar Senāta divu trešdaļu piekrišanu, arī militāros tēriņus pārrauga Kongress. Līdz ar bruņotajiem spēkiem, prezidents kontrolē arī ārpolitiku, tai skaitā līgumu slēgšanu, kurus ratificē divas trešdaļas Senāta, prezidents var arī slēgt īpašas vienošanās (executive agreements), kurām saskaņā ar ASV likumiem ir starptautiskā līguma spēks, tomēr tās neskaitās līgumi.

Pamatraksts: ASV prezidentu uzskaitījums

Ričards Niksons ir līdz šim vienīgais prezidents, kas atkāpies no amata (1974).

Četri prezidenti nogalināti atentātā: Abrahams Linkolns (1865), Džeimss Gārfīlds (1881), Viljams Makinlijs (1901) un Džons Kenedijs (1963). Četri prezidenti, amatā esot, miruši dabīgā nāvē: Viljams Herisons (1841) no smagas saaukstēšanās, Zekerijs Teilors (1850) no akūta gastroenterīta, Vorens Hārdings (1923) no sirdslēkmes un Franklins Rūzvelts (1945) no asiņošanas smadzenēs. Desmit prezidenti pārcietuši pret viņiem vērstus atentātus: Endrū Džeksons (1835), Teodors Rūzvelts (1912) (pēc prezidentūras), Franklins Rūzvelts (1933) (pirms stāšanās amatā), Harijs Trumens (1950), Ričards Niksons (1974), Džeralds Fords (1975), Džimijs Kārters (1979), Ronalds Reigans (1981), Bills Klintons (1994), Džordžs V. Bušs (2005) un Donalds Tramps (2024) (pēc prezidentūras).^[17]

Prezidenta rezidences ir Baltais nams un Kempdeivida. Baltais nams atrodas ASV galvaspilsētā Vašingtonā un 1792. gadā bija pirmā ēka, kuru sāka celt jaundibinātajā galvaspilsētā. Pirmais prezidents, kas tajā dzīvoja, bija Džons Adamss, kurš tajā ievācās 1800. gadā.^[18] Baltais nams ir ne vien prezidenta dzīves vieta, bet arī prezidenta un viņa administrācijas darba vieta. Mūsdienās Balto namu veido ēku komplekss. Prezidents ar ģimeni dzīvo centrālajā ēkā, bet administrācija strādā Rietumu spārnā, kurā atrodas arī prezidenta vajadzībām paredzētais Ovālais kabinets, savukārt Austrumu spārns, kas tika uzcelts pēc Otrā pasaules kara, lai apslēptu zem tā izveidoto bunkuru, tiek izmantots pirmās lēdijas un ar Baltā nama darba organizēšanu saistīto darbinieku vajadzībām.^[19] Kempdeivida ir prezidenta lauku rezidence, kas atrodas kalnainā apvidū vienā no ASV nacionālajiem parkiem Mērilendā apmēram 90 km uz ziemeļrietumiem no Vašingtonas. Rezidenci Kempdeividā izveidoja prezidents Franklins Rūzvelts, kurš vasarās, kad Vašingtonā bija ļoti karsts, pavadīja brīvdienas uz savas jahtas, taču Otrā pasaules kara laikā drošības apsvērumu dēļ (pastāvēja risks, ka jahtu varētu nogremdēt vācu zemūdenes) bija spiests meklēt citu atpūtas vietu. Lai gan Kempdeivida ir paredzēta galvenokārt atpūtai, to mēdz izmantot arī politisku apspriežu rīkošanai, piemēram, 2000. gadā te notika Izraēlas un Palestīnas miera sarunas.^[20]

Prezidenta vajadzībām kopš 1942. gada izmanto arī Blēra namu Vašingtonā, kurā izmitina prezidenta viesus. Parasti tur apmetas ārvalstu vadītāji oficiālo vizīšu laikā, taču Blēra namu pirms stāšanās amatā ir izmantojuši arī vairāki prezidenti, lai tur pārvadītu nakti pirms inaugurācijas. Lielāko daļu Harija Trumena prezidentūras Blēra namu izmantoja kā prezidenta rezidenci, jo Balto namu pēc nopietnu strukturālu bojājumu atklāšanas tajā laikā nācās pilnībā pārbūvēt.^[21]

Kopš 1990. gada prezidenta vajadzībām tiek izmantotas divas īpaši pielāgotas Boeing 747 lidmašīnas, kuras ir iekārtotas tā, lai vajadzības gadījumā prezidents no lidmašīnas varētu sekmīgi vadīt valsti. Prezidents izmanto arī jūras kājnieku helikopteru. Lidaparātam, kuru izmanto prezidents, ir īpašs radiosakaru pazīšanās signāls — [militārā struktūrvienība, kurai pieder lidaparāts] viens, piemēram, prezidenta lidmašīnas pazīšanās signāls ir Air Force One — "Gaisa spēki viens", savukārt prezidenta izmantotais jūras kājnieku helikopters ir Marine One. Pārējie pazīšanās signāli ir Army One (armija), kas tika izmantots prezidenta helikopteram no 1957. līdz 1976. gadam, Navy One (jūras spēki) — izmantots tikai vienu reizi, kad Džordžs V. Bušs apmeklēja jūras spēku lidmašīnu bāzeskuģi USS Abraham Lincoln, Coast Guard One (krasta apsardze), kas nekad vēl nav izmantots, un "Executive One", ja tiek izmantots civilais lidaparāts.^[22] Pārvietojoties pa zemi, prezidents izmanto bruņotu limuzīnu, kas šobrīd ir īpaši pielāgots kadiljaks, kura pazīšanas signāls ir Cadillac One. Prezidenta limuzīnu ārpus Vašingtonas pavada eskorts, kas sastāv no apmēram 27 mašīnām, kurās ietilpst vietējās policijas vienības, specvienības, Slepenais dienests, prese, darbinieki, goda viesi un ātrā palīdzība, kurā atrodas prezidenta asins grupai atbilstošu asiņu krājumi.^[23] Ārzemēs prezidents izmanto ASV armijas vai diplomātisko transportu, vajadzības gadījumā ārzemēs nogādā prezidenta helikopteru vai limuzīnu, vietējie transportlīdzekļi nekad netiek izmantoti.^[24]

• 
  Viens no diviem pārveidotajiem Boeing 747-200B, kas kalpo kā Air Force One kopš 1990. gada
• 
  Prezidenta helikopters Marine One
• 
  Navy One
• 
  Cadillac One

Pirmais ASV Kongress nolēma maksāt Džordžam Vašingtonam 25 000 ASV dolāru lielu algu gadā, kas mūsdienu izteiksmē būtu apmēram 531 000 ASV dolāri un bija ļoti liela summa tajā laikā. Vašingtons, būdams bagāts, no algas atteicās. Savukārt Teodors Rūzvelts savu 50 000 ASV dolārus lielo algu iztērēja, izklaidējot viesus Baltajā namā, Džons Kenedijs savu algu novēlēja labdarībai.

ASV prezidentam ir visaugstākā alga valdībā, viņa alga ir 400 000 ASV dolāri gadā, turklāt viņam tiek piešķirti papildu līdzekļi dažādiem ar amatu saistītiem izdevumiem. Prezidenta alga tradicionāli pārsniedz citu federālās valdības darbinieku algas, tāpēc 2001. gadā tā tika palielināta, jo pārējo valdības darbinieku algas sāka tuvoties prezidenta algas apmēriem. Prezidenta alga mūsdienās ir līdzvērtīga algai, kuru dažviet ASV saņem, piemēram, ārsti un advokāti. Lielākā daļa prezidentu, stājoties amatā, ir bijuši gana pārtikuši, lai nebūtu atkarīgi no algas.

Pirms 1958. gada bijušie prezidenti nesaņēma pensiju, bet kopš 1959. gada, saskaņā ar Kongresa lēmumu, visi bijušie prezidenti saņem pensiju. Tāpat no valsts budžeta tiek iedalīti līdzekļi, lai bijušais prezidents varētu uzturēt savas darba telpas un algot darbiniekus. Sākotnēji pensija bija 25 000 ASV dolāri, bet kopš tā laika Kongress vairākkārt ir palielinājis pensiju, pašlaik pensija tiek pielīdzināta ministru algām, kas 2007. gadā bija 183 500 ASV dolāri. Tāpat arī bijušajiem prezidentiem ir diplomātiskā pase.^[26]

Par prezidenta un viņa ģimenes apsardzi atbild ASV Slepenais dienests. Lai gan līdz 1997. gadam prezidents ar ģimeni tika apsargāts arī pēc termiņa beigām līdz pat savai nāvei, patlaban Slepenais dienests apsargā tikai amatā esošo prezidentu. Pēdējais prezidents, kuru Slepenajam dienestam jāapsargā līdz mūža galam, ir Bills Klintons, viņa pēctečus apsargās ilgākais desmit gadus pēc termiņa beigām.^[27] Tomēr Kongresā izcēlušās plašas debates par šo jautājumu — sakarā ar terorisma draudu palielināšanos tiek apsvērts atjaunot apsardzi mūža garumā.

Sākot ar Herbertu Hūveru katram prezidentam tiek veidota sava bibliotēka — arhīvs, kurā uzglabā ar viņa prezidentūru saistītos materiālus. Divpadsmit no šīm bibliotēkām, kuras pārrauga ASV nacionālais arhīvs, veido vienotu tīklu, pastāv vēl sešu citu prezidentu bibliotēkas, kas šajā tīklā neietilpst. Tradīciju veidot šādas bibliotēkas aizsāka Franklins Rūzvelts 1939. gadā, novēlot personīgus un ar savu prezidentūru saistītus materiālus federālajai valdībai, uzskatīdams, ka ar prezidentūru saistīti dokumenti ir nacionālā mantojuma daļa, kurai jābūt pieejamai sabiedrībai. Gan Rūzvelts, gan viņa pēctecis Trumens paši rūpējās par savu bibliotēku ēku celšanu, tādējādi izveidojās tradīcija, ka bibliotēkas izveido par privātiem līdzekļiem, bet tās uztur valdība. Tā kā līdz tam prezidentam atstājot amatu dokumenti palika viņa īpašumā, laika gaitā daļa iepriekšējo prezidentu dokumentu bija izklīduši, pazuduši un daži pat tīši iznīcināti, tāpēc valdība sākotnēji veicināja ideju prezidentam ziedot savus dokumentus valstij brīvprātīgi, bet 1978. gadā tika pieņemts likums, saskaņā ar kuru oficiālie, ar prezidentūru saistītie materiāli kļuva par valsts īpašumu.^[28] Divpadsmit prezidentu bibliotēku tīklā iesaistītajās bibliotēkās glabājās četrsimt miljoni lappušu tekstu, ap desmit miljoniem fotogrāfiju, filmas 5000 km kopgarumā, 100000 stundas ierakstu gan diskos, gan audio un video kasetēs un ap pusmiljonu muzejisku priekšmetu. Šajos materiālos ietilpst ne tikai prezidenta prezidentūras laika dokumenti, bet arī ar prezidenta ģimeni un tās vēsturi, vēlēšanu kampaņām saistīti materiāli, kā arī prezidenta saņemtie apbalvojumi un dāvanas. Nozīmīga bibliotēku fondu daļa ir ar prezidentu saistītu personu, piemēram, prezidenta administrācijas, partijas biedru, ģimenes locekļu un draugu, ziedotie materiāli. Tāpat šajos materiālos ietilpst arī dokumenti, kas saistīti ar prezidentu pirms un pēc prezidentūras.^[29] Vairākas no bibliotēkām ir izveidojušas mutvārdu vēstures projektus, radot atmiņu audioierakstus. Vairāki prezidenti arī tikuši vai tiks apglabāti savās bibliotēkās.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: ASV prezidents.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Baltais nams (angliski)