AEG

AEG GmbH
Darbības joma	elektrotehnika
Dibināts	1883. gads
Beidza pastāvēt	1996. gads
Galvenais birojs	Frankfurte pie Mainas,  Vācija
Produkti	elektroenerģijas ražošanas un pārvades iekārtas, telesakaru iekārtas, elektrotransporta iekārtas, sadzīves tehnika
Tīmekļa vietne	aeg.com

AEG GmbH bija Vācijā reģistrēts uzņēmums, kas nodarbojās ar elektroiekārtu ražošanu. Tas bija dibināts 1883. gadā, likvidēts 1996. gadā. Galvenais birojs atradās Frankfurtē pie Mainas.

AEG bija viens no lielākajiem Vācijas elektroiekārtu ražotājiem, kas izgatavoja elektroenerģijas ražošanas un pārvades iekārtas, telesakaru iekārtas, elektrotransporta iekārtas, sadzīves tehniku. 1980. un 1990. gados tas pa daļām pārdots.

Mūsdienās AEG globālais zīmols pieder Zviedrijas uzņēmumam Electrolux, kas daļu savas produkcijas izplata ar AEG marku.

1883. gadā inženieris Emīls Rātenavs, kurš bija ieguvis Edisona kvēlspuldzes ražošanas licenci, Berlīnē dibināja uzņēmumu Deutsche Edison-Gesellschaft für angewandte Elektricität (DEG — „Vācijas Edisona uzņēmējsabiedrība“). 1887. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Allgemeine Elektricitäts-Gesellschaft (AEG — „Vispārējā elektrotehnikas uzņēmējsabiedrība“). 1887. gadā uzņēmumam pievienojās poļu izcelsmes krievu inženieris Mihails Doļivo-Dobrovoļskis (Михаил Доливо-Добровольский), kurš kļuva par AEG galveno inženieri. Viņš attīstīja trīs fāzu elektrosistēmas. Jau 1889. gadā AEG piedalījās sadzīves tehnikas Berlīnes izstādē, kur tas izrādīja pirmās sadzīves elektroierīces: gludekli, tējkannu, olu vārāmo un matu cirtojamo šķēru karsētāju.^[1] 1891. gadā tika demonstrēta elektroenerģijas pārvade 175 km attālumā, tādējādi sākot Vācijas elektrifikāciju. AEG sāka sliežu elektrotransporta izgatavošanu. 1900. gadā uzņēmumā tika izgudrots matu žāvētājs.

1901. gadā AEG nopirka automašīnu ražotāju Allgemeine Automobil-Gesellschaft Berlin (AAG), ko pārdēvēja par Nationale Automobil-Gesellschaft (N.A.G.). Lai atrisinātu patentu domstarpības bezvadu telegrāfa jomā, 1903. gadā AEG kopā ar Siemens & Halske (tagad Siemens) dibināja kopuzņēmumu Gesellschaft für drahtlose Telegraphie System Telefunken. 1904. gadā AEG apvienojās ar elektrisko tramvaju ražotāju Union-Elektricitäts-Gesellschaft (UEG). 1907. gadā arhitekts Peters Bērenss (Peter Behrens) kļuva par mākslas padomdevēju, esot atbildīgs par produkcijas dizainu, reklāmu un arhitektūru. 1908. gadā ar AEG tika apvienots N.A.G.. 1910. gadā sākta lidmašīnu būve, izveidojot lidmašīnu nodaļu. 1915. gadā mira Emīls Rātenavs, un par AEG priekšsēdētāju kļuva viņa dēls Valters Rātenavs. Pirmajās dekādēs AEG bija daudzas ražotnes Berlīnes apkārtnē:

• Maschinenfabrik (dinamo, elektrodzinēji, transformatori);
• Apparatefabrik (loka lampas, slēdži, drošinātāji, rezistori, regulatori, kontaktori, mērinstrumenti);
• Kabelwerk (vara un metāla izstrādājumi, gumijas ražošana, izolatoru ražošana);
• Glühlampenfabriken (oglekļa pavediena un metāla diega kvēlspuldzes, Nernsta lampas), vēlāk kļuva par Osram;
• Turbinenfabrik (tvaika turbīnas).

1927. gadā nodega AEG izstāžu un pārdošanas zāle Berlīnē. 1928. gadā to pārbūvēja un atvēra kā „Tehnikas māju“, kas mūsdienās zināma kā Kunsthaus Tacheles. 1929. un 1930. gadā ASV General Electric ieguva 27,5 % AEG kapitāldaļu. 1931. gadā tika iegādāts lokomotīvju ražotājs Borsig. 1935. gadā AEG demonstrēja pasaulē pirmo lenšu magnetofonu K1.

1941. gadā no Siemens & Halske tika nopirktas visas Telefunken kapitāldaļas. Kad 1941. gadā Latviju okupēja nacistiskā Vācija, AEG pārņēma "Valsts elektrotehnisko fabriku", ražojot elektrotehniskās preces ar šo zīmolu līdz 1944. gadam. Otrā pasaules kara beigās AEG galvenais birojs Berlīnē bija gandrīz pilnībā sagrauts. Pēc kara padomju okupācijas zonā tika nacionalizēti AEG īpašumi. Kabeļu rūpnīca Kabelwerk Oberspree un aparātbūves fabrika Apparatefabrik Treptow tika pārveidotas par padomju akciju sabiedrībām (SAG), bet vēlāk par tautas uzņēmumiem (VEB). 1948. gadā lokomotīvju rūpnīca Heningsdorfā tika pārveidota par tautas uzņēmumu Lokomotivbau Elektrotechnische Werke Hans Beimler Hennigsdorf. Rietumu okupācijas zonā AEG ražotnes turpināja darboties, tai skaitā Rietumberlīnē. Nirnbergā sāka ražot mājsaimniecības ierīces, Štutgartē enerģētikas iekārtas, Milheimā pie Rūras augstsprieguma transformatoru remonta darbnīcas, Hamelnā elektrības skaitītājus. 1948. gadā Kaselē darbu sāka augstsprieguma sadalītāju rūpnīca.

1951. gadā Frankfurtē pie Mainas tika iegādāta AEG galvenā biroja ēka AEG-Hochhaus. Oldenburgā atvēra rūpnīcu mazo elektrodzinēju un mājsaimniecības ierīču ražošanai. AEG grupas darbinieku skaits pieauga no 20 900 1948. gadā līdz 55 400 1957. gadā. 1958. gadā tika izlaista pilnīgi automātiskā veļas mašīna Lavamat.

1962. gadā strādājošo skaits sasniedza 127 000. Špringē atvēra jaunu rūpnīcu šķidrumu kontroles ierīču ražošanai. 1966. gadā Rietumberlīnē sāka būvēt rūpnīcu celtņu elektrodzinēju un ģeneratoru ar masu līdz 400 tonnām ražošanai. Tas bija Eiropā plašākais cehs (175 m garš, 45 m plats un 26 m augsts), un tā pamatakmeni ielika ASV tieslietu ministrs Roberts Kenedijs. 1967. gada 1. janvārī AEG apvienojās ar meitas uzņēmumu Telefunken ar nosaukumu Allgemeine Elektricitäts-Gesellschaft AEG-Telefunken.

1970. gadā AEG-Telefunken ieguva 51 % kapitāldaļu mēbeļu furnitūras ražotājā Alno Möbelwerke GmbH & Co. KG. 1970. gadā AEG-Telefunken bija divpadsmitais lielākais elektrotehnikas ražotājs pasaulē un nodarbināja 178 000 cilvēku. Uzņēmums bija iesaistījies vairākos neveiksmīgos projektos, piemēram, automātiskā bagāžas konveijera sistēma Frankfurtes lidostā un kodolreaktori. Bez tam uzņēmumā bija haotiska finansēšana un plānošana, pārvaldē bija uzpūsts darbinieku skaits. Ar to tiek skaidrots, kāpēc AEG-Telefunken sāka ciest zaudējumus. Pēdējoreiz dividendes uzņēmums izmaksāja 1972. gadā.

1972. gadā sadzīves elektronikas (radio un televizori) nodaļu Hannoverē atdalīja meitas uzņēmumā Telefunken Fernseh und Rundfunk GmbH. Mājsaimniecības iekārtu ražošanai tika izveidots uzņēmums AEG Hausgeräte GmbH. Lieldatoru (TR 4, TR 10, TR 440) bizness (sadarbībā ar Nixdorf Computer) tika izdalīts uzņēmumā Telefunken Computer GmbH, ko vēlāk pārņēma Siemens un 1974. gadā pārdēvēts par Computer Gesellschaft Konstanz. Automatizācijas un vadības procesu datoru (TR 84, TR 86, AEG 60-10, AEG 80-20, AEG 80-60) nodaļa turpināja darboties, kas 1980. gadā atdalīta uzņēmumā ATM Computer GmbH.

Lai apietu prasību darbinieku līdzīgai pārstāvībai uzraudzības padomē, 1976. gadā tika izveidoti četri meitas uzņēmumi kā akciju sabiedrības: AEG-Telefunken Anlagentechnik AG, AEG-Telefunken Serienprodukte AG, AEG-Telefunken Kommunikationstechnik AG, Olympia Werke AG. 1979. gadā mātes uzņēmumu pārdēvēja par AEG-Telefunken AG.

1982. gadā tika izstrādāts uzņēmuma restrukturizācijas plāns, kura realizācijai aizņēmums ar federālo garantiju netika iegūts banku nevienošanās dēļ. 1983. gada jūnijā tika iegūts aizņēmums 1,1 miljarda DEM apmērā. 1982. gadā meitas uzņēmumiem Küppersbusch AG, Hermann Zanker Maschinenfabrik GmbH & Co. KG un Carl Neff GmbH veica likviditātes mierizlīgumu, un tie vēlāk ieguva citus īpašniekus. Alno Möbelwerke GmbH & Co. KG pārņēma tās mazākuma akcionāri. Piegādātājus arī ietekmēja AEG maksātspēja, no kuriem daži bankrotēja.

1983.—1984. gadā sadzīves elektronikas uzņēmumu Telefunken Fernseh und Rundfunk GmbH pārdeva Francijas Thomson-Brandt, kas ar to apvienoja citus tai piederošos Vācijas elektronikas ražotājus SABA un Nordmende. 1985. gadā AEG-Telefunken ieguva autoražotājs Daimler-Benz AG, kurš to pārdēvēja par AEG AG. 1989. gadā no Gould Electronic tika nopirkts ASV automātiskās kontroles iekārtu ražotājs Modicon.^[2] 1980. gados AEG kopā ar Somijas Nokia un Francijas CGE strādāja pie otrās paaudzes Eiropas mobilo telefonu sistēmas GSM, ko tika izmēģināja 1991. gadā.

Pēc Vācijas atkalapvienošanas 1992. gadā Austrumvācijas lokomotīvju ražotājs Lokomotivbau Elektrotechnische Werke Hennigsdorf atkal nonāca AEG pārvaldībā, to pārdēvējot par AEG Schienenfahrzeuge GmbH. 1992. gadā Zviedrijas uzņēmumam Atlas Copco pārdeva AEG Elektrowerkzeuge GmbH (mūsdienās tas ir Techtronic Industries). 1994. gadā kopā ar Francijas Groupe Schneider uz AEG piederošā Modicon bāzes izveidoja kopuzņēmumu AEG Schneider Automation.^[2] 1994. gadā mājsaimniecības iekārtu ražotāju AEG Hausgeräte GmbH pārdeva Zviedrijas Electrolux. 1995. gadā AEG Schienenfahrzeuge GmbH rūpnīca tika pārvietota uz Špandavu pie Hennigsdorfas, un 1996. gadā iekļāvās ABB Daimler-Benz Transportation (tagad tā ir Kanādas Bombardier Transportation sastāvā). 1996. gadā tika pārdoti:

• deviņas rūpnieciskās automatizācijas iekārtu ražotājstruktūras kā Elexis Elektroholding GmbH;
• ierīču un automatizācijas uzņēmums Cegelec pārdots Francijas Alcatel Alsthom (tagad tas pieder uzņēmumam Vinci);
• energotehnikas ražošana pārdota Francijas GEC Alsthom;
• kopuzņēmuma AEG Schneider Automation (Modicon) daļas pārdotas Groupe Schneider;^[2]
• kondensatoru ražošana atdalīta atsevišķā uzņēmumā AEG Kondensatoren und Wandler GmbH (AEG KUW; kopš 2003. gada tas pieder Maschinenfabrik Reinhausen);
• AEG programmatūras nodaļa atdalīta, un 1998. gadā pārdēvēta par repas AEG Software GmbH; tagad tā pieder uzņēmumam PSI AG ar nosaukumu PSI Transcom GmbH;

1996. gadā Daimler-Benz AG akcionāru sapulcē nolēma likvidēt zaudējumus nesošo AEG grupu. 1996. gada 20. septembrī uzņēmumu reģistrā dzēsts AEG ieraksts.

2000. gadā AEG zīmolu telesakaru un automašīnu radio jomā ieguva ITM Technology AG; pēc tā bankrota 2009. gadā zīmolu ieguva Dānijas Hagenuk. 2001. gadā Stiebel Eltron no Electrolux ieguva rūpnīcu Electrolux Haustechnik GmbH Nirnbergā (ar AEG zīmolu), ko pārdēvēja par EHT Haustechnik GmbH. 2004. gadā Daimler meitas uzņēmums EHG Elektroholding GmbH vairākas produktu grupas un globālo AEG zīmolu pārdeva Electrolux. 2004. gadā Clatronic meitas uzņēmums ETV Elektrotechnische Vertriebsgesellschaft mbH ieguva AEG zīmola tiesības sadzīves elektronikai un veselības aprūpes iekārtām. 2005. gadā ar Atlas Copco starpniecību AEG zīmolu elektromašīnām ieguva Ķīnas uzņēmums Techtronic Industries. 2008. gadā Electrolux atjaunoja uzņēmuma stratēģiju, izveidojot AEG kā jaunu produkcijas grupu.

• AEG Electrolux uzturēta vietne